veidols

debesis perfektas, viļņi daugavā virmo maziņi un spīdīgi un mīlīgi, un brīze caur tramvaja logu kā vēsa diētiskā kola, daba šodien ir TIK lekna, koki tik cildeni, papeļpūkas tik pasakainas, pār mājupceļa malām gāžas zaļas kupenas ar milzīgām nātrēm un visgarākajām pienenēm, un sarkanais cirka jumts ir TIK sarkans un košumā kliedz kopā ar TIK zilajām debesīm un TIK zaļajiem kokiem un mārtiņa beķerejas TIK oranžo nojumīti, un ēnas TIK violetas dara zilās debesis un sarkano ķieģeļu gaisma, gaisma lēkā šurpu turpu visriņķī un tad caur zīlītēm manī, kur tā turpina lēkāt bez apstājas un visu iekšā sašvīkā gaišu, un es jūtos pilnā, piešvīkājies gaismu un laimīgs, paldies!

neplānoti nopirku nocenotu grāmatu, kuras nosaukums mani ieintriģēja, atvēru un uzreiz uzgāju terminu, ko esmu meklējis visu mūžu - kinesphere. 

naktī nejauši pametu savu ķermeni.

jutu sevi vienlaikus gan guļot horizontāli, gan stāvot kājās. kamēr mans sapņu ķermenis spēra lēnus soļus, mans fiziskais ķermenis vibrēja. es jutos patīkami satraukts. pārāk patīkami satraukts – pārāk liels uzbudinājums mani velk atpakaļ fiziskumā. es nevarēju skaidri redzēt, it kā acīm priekšā būtu kāds plīvurs, kas ļauj tikai sajust apkārtējās vides klātbūtni, bet ne skaidri ieraudzīt, it kā es lūkotos caur puscaurspīdīgiem plakstiņiem. bija liela vēlme atvērt acis, bet to pavadīja pārliecība, ka šīs acis ir jāatver citādāk nekā fiziskās, un tā bija taisnība, jo nejauši atvēru savas īstās acis un ieraudzīju pulksteni. tur noturēties nav viegli, tā ir kā staigāšana pa virvi.

citā reizē, kad apzināti mēģināju pamest ķermeni, tas notika ļoti strauji – pēkšņi izšāvos no sava guļošā ķermeņa, izlidoju caur dzīvokļa sienu un pusakls milzu ātrumā kūleņoju caur nakts debesīm, griezdamies gaisā kā iemests veļas mašīnā, un tas bija jautri un patīkami, bet atkal – pārāk jautri un pārāk patīkami, lai spētu tur uzturēties ilgāk, un tad jau es iekritu atpakaļ gultā.

vakar sajutos kā bērnības maziņais, kautrīgais, neveiklais puisītis, kurš no vecāku svešajiem viesiem slēpjas tumšā vannas istabā. tikai tagad es esmu liels, pats biju pie svešajiem aizbraucis, sēdēju pie galda un neko neteicu, tikai smaidīju un dzēru vīnu. mūsu izvietojums telpā bija apļveida, tas diktēja sarunu struktūru – viens runā, pārējie klausās. es sev piedevu (neatceros arī, ka pats pret kādu klusētāju būtu izjutis kairinājumu), es biju izlādējies, un man nebija nekā tik svarīga sakāma, lai sev pievērstu pārējo acu starmešus. es daudz labāk jūtos viens pret vienu. es tikai domāju, vai tas bija nepieklājīgi – tā sēdēt un klusēt, pat ja esi aicināts. es varu iztēloties, ka kāds tur varētu redzēt augstprātību, bet es apsolu, ka nē – es tikai visus apbrīnoju, bet tiesāju pats sevi.

jūra un vējš mani mierināja. iekāp slapjās smiltīs, atstāj tur zoļu nospiedumus, pakāpies atpakaļ un skaties, kā jūras viļņi tos izdzēš. atstāj zoļu nospiedumus kāpā un skaties, kā vējš tos aizpūš. dzēšgumija ir mierinājums.

cilvēkiem autobusā ir dažādi hobiji. kādam patīk skaļi ņurcīt plastmasas maisiņu 10 minūtes no vietas, citam runāt pa telefonu ar ieslēgtu skaļruni (šķiet, ka artūram esot anālā fisūra? es gan nezinu, kas šis artūrs ir). daži iesāk pa telefonu runāt pirms brauciena un tad turpina runāt vēl pusstundu, un ne par kādu steidzamu lietu, bet par ikdienu. nez kā tas ir - nespēt nosēdēt pašam ar sevi ne brīdi? kāda tante telefonā ik pa laikam pietuvināja un attālināja radio staciju ikonas, dažkārt uz kādas uzspiežot un sabīstoties, kad telefons sāka skaļi skanēt. es laikam gribētu sēdēt blakus sev. es tikai snaužu, stundu skatos uz mākoņiem vai lasu grāmatu, un vienīgais troksnis, kas no manis izsprūk, ir kluss smiekliņš par fernandu pesoa. man patīk sarauties tādā skoliozes čokurā, kurā neaizskaru blakussēdētāju ar savu elkoni. dažkārt gan man no sēdēšanas sāp dibens, gribētu izstaipīt kājas. čurāt gan man pārsvarā negribas, bet ja tomēr sagribas (čurāt vai pastaipīt kājas), domāju par marinu abramoviču, stundām nekustīgi sēžot pie galda. lai arī es mazliet mokos, es mokos ar baudu! tā nu es tur sēžu – labākais pasažieris, un man ir prieks jums pakalpot! maisiņš vaig?

putekļucūcējs
dīvainīgi
sejas krējums (sejas krēms)
saulkriste (saulriets)
kūbiņas (kubiņi)
brīnumu brīdiņi
burkānīši
caurspīdīgā mežone (mežģīnes)
pumpurs (lūpukrāsa)
medus mednieki (bitenieki)
beidīga
plaplaplat (papļāpāt)
melnādaiļā (melnādainā)

The senses consciously holy
Make love by touching fingertips

dzīvokļu mājas iekšpagalmā pastaigā izvedu zelta retrīveru.

suns sāka kakāt, sāka un nevarēja beigt. kaka, iesprūdusi pakaļā, sekoja, kamēr suns ar dibenu slidinājās pa zālāju. nevarēju saprast, vai tas ir lentenis (man no vēdera parazītiem ir bail kā no idejas vien, lai gan dzīvē nevienu neesmu redzējis, esmu tos redzējis tikai interneta video, un arī digitāli ieraudzīti parazīti man liek aizgriezt skatu) vai varbūt kas cits. slidināšanās turpinājās vēl kādu brīdi, kakai no dibena tā arī neatdaloties, un nolēmu sunim palīdzēt – ar sandali uzkāpu uz sūda un gaidīju, kad suns aizslīdēs gabalu tālāk, bet suns apstājās un lūkojās uz mani. tad nu, rokā turot izvelkamo kakla siksnu, sāku kliegt sunim virsū, dzīt viņu prom, lai tas, kas viņā ir iekšā, izvilktos ārā.

tie bija vairāki metri. un tas nebija lentenis. tās bija mammas zeķu bikses. un tas viss, kamēr uz mums no trīs debespusēm skatās piecstāvenes logi.

terapeite bija palūgusi uzzīmēt savas emocijas. tā bija indigo ūdens lāse, kas tūliņ atvienosies no mākoņa, bet atvienošanās izskatās pēc žņaugtas rīkles, pēc neelpošanas un nerunāšanas. pilei dibenā dur divi uzasināti gaisa ērkšķi. pilei pašai ir divi ilkņi – viens no tiem kož gaisa ērkšķim, bet otrs, kas ir vislielākais, dur pilei pašai mugurā. pili glāsta dzeltens un rozā, tā ieelpo rozā un tās izelpa ir dzelteni rozā.

es gribētu plaukt kā narcises pumpurs, kas atlokās no iekšpuses uz āru kā zvaigznītē novilkta āda un smaržo, smaržo, smaržo un rāda debesīm savu drīksnu, savu putekšnīcu, bauda vēju, un bzzzz mani glāstītu kamene! bet šai narcisei smeldz mugura, krakšķ kauli, sāp acis un ir besis, un tā ir salocījusies mazā sevis ienīšanas un žēlošanas lodītē un grib aizvērties, jo centieni sevi kādam paskaidrot šķiet bezjēdzīgi, un tas sadusmo. esmu noguris no visiem jūsu vaibiem un visiem saviem paņēmieniem, ar kuriem cenšos tikt uztverts kaut aptuveni. es tad nu te pabūšu savītušā pumpurā, un, davai, ja komunicējam, tad tikai telepātiski.