Pievakarā gandrīz tūliņ pēc Rītiņa receptes TV nosautējām asari + dažus kartupeļus kopā ar seleriju kātiem (tos pārpalikušā vistas buljonā), un vēl izvirtībai ķiploku un čili piparu sviestā uzcepu 4 jūras ķemmītes. Pēc tam aizdevāmies uz koncertuzveduma "Cantando y amando. Milonga. Pjacolla. Bagele" pirmizrādi. Pjacollas tango manā izpratnē jau ir kļuvuši par tādiem kā suši, kivi, Ozirisu vai tačskrīnu - pirmajā mirklī šķita nenormāli kruta, bet tad saprati, ka dzīve iet uz priekšu, tie tango (vai kivi) nemainās, un kaut kā drīz vien ir diezgan.
Taču bija izdevies lieliski - un to es nesaku tikai tāpēc, ka uzvedums lielā mērā balstās Katrīnas filmētajās ainās, kas pārsvarā rāda Somu aizrautību ar tango dejošanu (pat 30 grādu salā 3 stundas no vietas īpašā tango sniega festivālā). Sēdējām pirmajā rindā, un varēja labi redzēt visu mūziķu darbošanos, rūpīgi ieveidotās ondulācijas un poļu kontrabasistam uzzīmētās ūsas (nu, labi, tas pamanāmas bija tikai paklanīšanās brīdī). Ilona Bagele bija savā elementā, bet akordeoniste un Operas bibliotekāŗe Inita Āboliņa, šķiet, notīs visu laiku izlasīja kaut kādas atsauces no sarakstes ar Pjacollas aranžējumu autoru, Amerikā dzīvojošo Fernando Marzanu - tas, protams, ir tikai mans izskaidrojums tam, kā iespējams ik pa brīdim uzsmaidīt partitūrai.

taa kaa es izlasiiju to kruto la-la-land graamatu, tur bija padominji kaa konkreeti dariit lai savienotos ar savu source energy un dabuutu visaadas jaunas mantas. viens no padominjiem ieteica tikt pie gliitas kastes uz kuras izteiksmiigi jaauzraksta 'whatever this box contains - is'
naakamais solis ir shkjirstiit zhurnaalus un aviizes un izgriezt visu kas tickles ones fancy un shkjiet iekaarojams dziivee. taa kaa es nelasu zhurnaalus man maajaas atradaas tikai ieprieksheejaas maajas biedrenes leeti celebrity gossip zhurnaali, kur absoluuti nekas neshkjita pievilciigs. taapeec taa vietaa es uz parastaam baalaam papiira lapinjaam uzrakstiiju 'peace of mind' 'transcendental meditation' aa un veel es iisteniibaa vieniigais ko zhurnaalos atradu, savaa no riigas liidzpanjemtajaa riigas laikaa, bija izgriezums ar kaut kaadu krutu viina pudeli.
un tajaa pashaa dienaa es uzgaaju kaut kaadu viirishkji youtube kursh runaaja par zen taadaa utterly cool and simpls manieree. ne jau ka es nebuutu zinaajusi par zen. bet tieshi taa stundas laikaa kad es skatiijos vinja video, man pirmo reizi dziivee izdevaas no sevis izkaapt aaraa un apseesties uz maakoniisha paaris metrus nostaak kaut kur gaisaa. es beidzot tiku no sevis valjaa. kopsh taam paaris dienaam atpakalj, tagad katru reizi, kad man shkjiet ka manas cursed cursed cursed sievieshu moonchild emocijas mani nosliicinaas vai sadedzinaas vai sasodiis visos elles panjeemienos, es vienkaarshi izkaapju no sevis aaraa un veeroju sevi kaa siiku cilveeku kursh savaa mazajaa kuuposhajaa galvinjaa domaa aplamas pretrunas. taa es pati kljuustu par savu kosmisko source un man nav ruupesti bet tikai total acceptance.
taa es tiku pie sava peace of mind. naakamajaa dienaa arii koleegjis mani cienaaja ar karstviinu. close enough.

bet vispaar runaajot par sievieteem un emocijaam. tas ir tik drausmiigi, jo ja taa padomaa viirieshi nekad nekad nespees pilniigi saprast kaa visa pasaule ir uzbuuveeta no miljardiem ietekmju kas ir tik speejas asas skaljas smagas aatras. gross, rough uz visaam shajaam deveeseliskajaam stiigaam, un taa ir visbiedeejoshaakaa doma, ka tevi liidz galam nekad nesapratiis, vienmeer buusi kaa the dark energy ko piemiiliigi zinaatnieki meegjinaas eksperimeneteet un izprast, bet ne jau shajaa gross realitaatee vinjiem izdosies, tu vienmeer paliksi mazliet ar vienu kaaju citaa pasaulee un tev naaksies sevi lauzt, raut aaraa gaismaa, lai nepaliktu no sevis nobijusies ruugta vientuliite

nav gluži kā dvīņi, bet man liekas ļoti līdzīgi, nevarēju gan atrast bildes, kur abi līdzīgās pozās.

"Dzelzs Vilka" Kārlis Alviķis un aktieris Pierre Clementi

( ... tālāk ... )

nav pilnībā identiski, bet kaut kas, es ceru, tur ir :)

( ... tālāk ... )

Narkotikas paņēma Vitniju Hjūstoni. They giveth and taketh away.

stulbie uudensviiri, kas vinji ir kaut kaadi bezemociju androiidi?

Šodien braucu mašīnā un noklausījos padziļinātu LR1 pārraidi par Rikardo Folji (Riccardo Fogli) dzīvi un daiļradi. Ja godīgi, biju par šādu personāžu aizmirsis (kopš bērnības, tāpat kā par Pupo, Sanremo festivālu, Albano, Rominu Paueri). Tas, kas mani nebeidz sajūsmināt šādās LR1 pārraidēs, ir nopietnība, ar kādu ķeras klāt jebkurai tēmai. Teiksim, par Folji tika stāstīts: "Tādā un tādā gadā viņš mainīja savu tēlu un dziedāšanas manieri. Drīz vien izrādījās, ka tas ir neatgriezeniski." Vai arī: "Tādā un tādā gadā ierakstīja albumu roka stilā. Bet vai vajadzēja?" Utt. Noklausījos un sajutos apskaidrots.

Turpinās visu gada dzimšanas dienu gadalaiks. Pirmdien 13. datumā Annai paliks 13. Svinības bija jau šodien - dāvanā Anna saņēma Patijas Smitas albuma "Horses" 2005. gada jubilejas izdevumu ar papildus disku, kurā ir albuma versija "pēc 30. gadiem". Patija ir viens no Annas elkiem. Otrs, izrādās, ir Džimijs Hendrikss. Anna drusku mācās spēlet ģitāru.

Vajag grāmatu vai grāmatas par Latvijas un Rietumu mākstlas vēsturi.

Ja kāds var ziedot tad lūdzu lazerpistole@gmail.com

Šie zābaki man kādus pāris gadus stāv nogrūsti prom no acīm, lai nepārmet, ka nenēsāju. Kvalitatīvs materiāls, smuki nošūts, krutas detaļas, bet nu tas kopējais modelis ar mazo papēdīti.. nezinu, kas man bija uznācis, tas nav mans. 40 izmērs, drusku ir valkāti, jānomaina papēži. Neatceros, par cik pirku, bet lēti nebija. :) Lai būtu 10 ls.

( bildes )

(p.s. piedošanu, bildes no telefona)

shoriit atkal pa ljoti ilgiem laikiem braucu autobusaa ar nosleepumaino viirieti. taa kaa man bija izveele autobuss 6:45 vai 7:15 kaa jau pie sestdienas, un taa kaa vienmeer darbaa ierodos veelu, jo pa celjam gribu nopirkt kafiju, tad pilniibaa apnjeemos mosties 5:45, apeest putru, paskatiities 10 minuutes lost in translation, sataisiities un nenokaveet 6:45. viss man lieliski izdevaas, uzkaapu autobusam otrajaa staavaa, kur neviena nebija, taads auksts rozhains riits ar nokaveetu pilnmeenesi, klausiijos geishas memuaaru skanju celinja klasiskaas melodijas liidz peec paariisha pieturu redzu, ka autobusu aptur mans sen neredzeetais nosleepumainais uzvalka un tumsho uzacu viirietis, vinjsh izskataas peec viirishkjiigas twinpeaks kaila maklaklana versijas. manupraat dziivee visjautraak ir iedomaaties visaadas magjiskas iuluzoras sakariibas un saiknes un pakljaut shiis eeteriskaas domas kaa zaales stiebrinjus

kaa visi pasaules tiigjeri pirmo reizi MUUZHAA man ir taa ka kaut ko tik sasodiiti gribas ka nevaru vairs nemaz vienkaarshi buut. parasti viss notiek jauki un mieriigi, man kaut kas iepatiikas, man to ljoti gribas, redzu ka pie taa netikshu, kljuustu melanholiska, izbaudu melanholiju kaa my own brand of sweet cocaine, un miers. bet shoreiz man ir taadas dusmas un sashutums, ka nezinu kam jaanotiek naakamajam, gribu un viss

nopirku šādas spuldzes http://www.ikea.com/gb/en/catalog/products/00131402/
bet manai lampai tomēr neder.
pārdošu par 4ls vai iemainīšu pret tādām, kas man der. ir tā, ka tām ikea spuldzēm vēders ir par resnu un nelien lampas abažūrā, vajadzētu kaut ko šādu http://www.ikea.com/gb/en/catalog/products/40060624/

piedāvājumus komentāros, lūdzu.

„Nekad neieguldiet naudu lietās, kuras jābaro!” saka Mērfija likums. Bet režisors Spīlbergs stūrgalvīgs sēž mājās un skaitļo, kā varētu saviļņot skatītājus, nopelnīt miljonus un dabūt Oskaru? Filmā jābūt drosmīgiem jauniešiem, īstai draudzībai un kaut kam nebijušam. Teiksim zirgam! Hmm....nu tad varbūt jāņem tas Rainis. Spīlbergs prāto, bet tad atceras, ka „Zelta Zirgs” ir tikai tāda metafora, un mūsdienās jau cilvēki pieķeras tādām reālām lietām, kā, piemēram, karam. Tā arī rodas episkā filma ar nosaukumu „Kara Zirgs.”

Jāsaka, ka „Kara Zirgu” skatījos divas reizes, pirmo reizi ar vecākiem, bet otro reizi skolā ar klasi. Lai arī šī filma man patika mazāk nekā gaidīts, tomēr bija labi, ka tās laikā man vairāk nāca smiekli nekā asaras. Iesaku šo filmu  skatīties kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, jo tad piedzīvotās vilšanās būs daudz neaizmirstamākas. Bet tagad par filmas saturu.

Filmas stāsts sākas gaužām vienkārši. Kaut kur tālumā piedzimst izskatīgs zirgs, un visiem tas patīk. Turpat netālu laukos dzīvo kāda ģimene, kurai nav draugi, un par kuru visi smejas. Tur aug nepilngadīgs puisis ar vecu, klibu tēvu un norūpējusies māte, kas dažreiz rājas. Vēl ģimenei ir lauks, kuru vajadzētu apart, taču neviens to nekad nav darījis. Ģimenei nav zirgi un govis, bet ir viena zoss, no kuras viņi tad arī pārtiek. Kādu dienu tēvs piedzēries aiziet uz gadatirgu, un, līdzīgi kā Emīls savos nedarbos notrieca naudu cukurūdenī, viņš notriec naudu zirgā. Vecais vīrs nemaz nenojauš, ka nopircis labu sacīkšu zirgu ar kuru art lauku ir neprāts, jo ienesīgāka būtu izjāžu rīkošana. Sieva pa mājām dusmīgi baras, taču dēls ir tā sapriecājies par zirgu, ka nosauc to par Džouiju. Smagie lauku darbi ģimenei kļūst sekundāri. Puisis apjāj kaimiņu sētas, gozējas pļavās un dresē zirgu ar dažādiem trikiem, viņš māca zirgam kā ēst no spaiņa, kā atsaukties uz pūces skaņām un kā apdzīt braucošas mašīnas. Tā paiet mēnesis. Ģimenei jāmaksā īre, bet naudas nav. Tēvs - ļoti šokēts par situāciju, dusmu karstumā ņem bisi un gatavojas zirgam sašaut galvu, iespējams, lai pēc tam varētu pārdot zirga gaļu, bet dēls viņu atrunā sakot, ka „viss būs kārtībā, tēt.”

Es neesmu aris laukus, taču zinu, ka rakt sausu un sakaltušu zemi ir diezgan neiespējami. Arī „Kara Zirgs” to uzskatāmi parāda. Jaunais puisis iejūdzis Džouiju cenšas art cieto zemi, apkārt mētājoties dažāda lieluma akmeņiem, kuri, protams, traucē, taču netiek novākti. Ar akmeņiem nav aršana, ir pareizais apgalvojums. Tad no nekurienes sabrauc kaimiņi, un uz brīdi šķiet, ka viņi steigs palīdzēt, taču viņiem labpatīk sastāties ap lauku un uzjautrināties. Jā, lai arī filma norisinās laikā, kad strauji sāka attīstīties traktori, to šeit nevienam nav, ir tikai dārgas un nevajadzīgas mašīnas. Seko nākošais filmas brīnums, sāk līt lietus, un ļaudis kā kaķi skrien prom. Cietā zeme kļuvusi irdenāka, un, skanot pacilātai mūzikai, galvenajam varonim izdodas noart pirmo vagu. Mātei ar tēvu prieka asaras, un viņi steidz šo lietu svinēt. Šķiet, ka filma sasniegusi savu kulmināciju un var beigties, tomēr jau pēc brīža seko drūmākā aina, kurā puisis novārdzis guļ uz lauka. Kā tāds Ušakovs viņš nav pratis apstāties un pārpūlējis sevi visu nakti arot. Laukā tiek iestādīti rāceņi, kurus vēlāk iznīcina brutāla lietus gāze, un pasaulē sākas karš. Ģimene nesaprot, ka visu šo nelaimju pamatā varētu būt Džouijs, tomēr naudas trūkuma spiests tēvs pārdod zirgu britu armijas jātniekiem, dēls par šādu tēva rīcību ļoti pārdzīvo.

Karā Džouijam veicas labi, viņš pamanās satikt savu mīlestību – melno zirgu ar kuru tiek veiksmīgi nokarots gandrīz viss laiks. Visus apbur Džouija neparastais skaistums, un, nokļūstot bīstamās situācijās, zirgu vienmēr sagaida cūkas laime. Savukārt cilvēkiem, kuri kara laikā cenšas uzņemties rūpes par Džouiju neklājas viegli. Viņi vai nu mirst, vai piedzīvo lielus materiālos zaudējumus. Visi filmas varoņi šo faktu gan ietiepīgi cenšas ignorēt, taču ar laiku kļūst skaidrs, ka dzīvs cilvēks šeit tiek vērtēts daudz zemāk par zirgu. To pierāda kaut vai kuriozā situācija, kad uz brīdi tiek pārtraukts karš, lai glābtu Džouiju, kurš muļķīgas psihozes vadīts ir pamanījies sapīties dzeloņdrātīs.

Runājot par kara ainām, viena no komiskākajām ir britu jātnieku uzbrukšana vācu telšu pilsētiņai. Varonīgie briti negaidīti uzbrūk ar neasiem paukošanās zobeniem, apgāž galdus, skaļi auro un jauc teltis, kamēr vācieši šauj ar īstiem ieročiem un, iemūkot mežā, pielieto apslēptas ložmetēju rindas. Nav skaidrs, kādas loģikas vadīti vācieši ir glabājuši ložmetējus pagrieztus pret savām teltīm, tomēr šī loģika strādā, un briti tiek pilnībā apšauti. Kritušo aina gan tiek cenzētas ar viltīgu paņēmienu. Sākumā tiek parādīti zirgi ar jātniekiem, bet pēc tam zirgi bez jātniekiem. Pats Spīlbergs kādā intervijā atzina, ka cenzēšana viņam ir bijis liels izaicinājums. Asiņainās un vardarbīgās ainas viņš apzināti nav rādījis ar pārliecību, ka šādā veidā tiks rosināta skatītāju fantāzija un vēlme domāt. Manas domas, ka tas darīts tikai tāpēc, lai iepatiktos maziem bērniem un kaitinātu vecākus. Bet ko nu par to.

Pavirša attieksme pret visu ļoti labi raksturo filmas galveno būtību. Absurdās kara ainas un pārspīlētā mīlestība pret zirgu nebeidz pārsteigt. Un, lai arī filma skatītājiem piedāvāts it kā laimīgas beigas, kurās puisis (Džouija pirmais saimnieks) pārrodas mājās no kara kopā ar savu mīļoto zirgu, ir skaidrs, ka nekas labs viņus negaidīs, priekšā būs jaunas neveiksmes, nāves un naudas trūkumi, jo tas vienkārši ir „Kara Zirgs.”  

Ir vērts svētdien iet uz "Nabaklab" uz t.s. pankroka veterāniem „Leatherface”?

Sinologu prognozes nedēļas nogalei nav iepriecinošas

Vajag tukšas alus bundžas!
Rīgas ļaudis - ja šovakar kāds dzer alu no bundžām(vairāk par 5, piemēram) vai arī ir iekrājušās, nemetiet ārā, dodiet ziņu, rītdien savākšu!

Sinoptiķi brīdina par stipru alu sestdienas rītā

kādu dienu pamanīju, ka esmu sākusi uzrunāt žoelu uz "mēs". vērsos pie mētras, lai noskaidrotu, par ko tas liecina. viņa nodzēsa cigāru, iesņauca kokaīnu, iepisa visīti un teica: "par laulību." kopš tā laika varu darīt kā dace - visu laiku "es ar vīru to", "es ar vīru šito".
vakar ar vīru dzēram žubrowku - dievu dzērienu - un nolēmām vasarā doties svētceļojumā uz belovežas gāršu. sapratām, ka alkohols manām spējām koncentrēties uz sarunas partneri nāk par labu - kamēr nebiju ierāvusi, vīram nācās kādas 3 reizes atgādināt, ka šobrīd, ja kas, viņš runa ar mani (labi, ka ar mani, jo istabā neviena cita nav). aizgājām ciemos pie ž kaimiņiem. tie bija vietējie eipuri, jo, ieraugot mani, prasīja: "jūs taču esat tikai draugi, vai ne?" pēc tam paprasīja, kā sauc. kad bijām labi iešvilpuši, devāmies skriet pa ledu. "devāmies", protams, nozīmē, ka vīrs mani pilnīgi psihi ved, pirms tam nopriecājoties par to, ka ir ledus, jo tas palielinās gan ātrumu, gan iespēju nokrist. devāmies, un kādā mirklī ž paziņoja, ka tagad man kaut ko uzdziedās un sāka maurēt tomu veitsu pa pusrajonu. kad nokļuvām ledū, spēlējām spēli, ko satori lekciju pēcpusdienās spēlē ikviens inteliģences pārstāvis - 15 reižu jaapgriežas ap savu asi un tad jāskrien pie lampas. protams, pēc piektā pagrieziena viss bija piegriezies un mēs kritām zemē, atkal cēlāmies, atkal kritām, atkal cēlāmies, paralēli kaut ko maurojot.
tad iegāzāmies ciemos pie migela, kurš man vakar uzdāvināja kefīra sēni, un sākām spēlēt to stulbo monopolu. es visus ļoti ātri saliku, un man bija tik daudz naudas, ka varētu izglābt crybanku. labi, ka mums bija tikai monopola nauda, jo citādi noteikti dotos iegādāties papildu šmigu, kas nebūtu labi, jo vēlējos parādīt, kā tieši no žubrowkas nav paģiru, bet tikai gribas nopirkt sienas pulksteni ar plūmju bildi un dimantiem gar malām. tas ir izdevies.
vakar spriedām par to, vai būtu labi, ja mēs būtu satikušies padsmit gadu vecumā (bērnībā totāli nebūtu jēgas, jo viņš būtu sīkais, es - lielā). pozitīvi būtu tas, ka mums būtu kāds, ar ko kopīgi uzdziedāt ādama grīna dziesmas. vīraprāt, negatīvi būtu tas, ka tad viņš būtu izaudzis par tādu kārtīgu hipsteru. labi ir tas, ka viņš pat nepieļāva iespēju, ka viņš varētu atstāt graujošu ietekmi uz mani, jo laikam saprata, ka tas tāpat neizdotos. ko - es par nigeru paliktu, ja būtu satikušies agrāk?
žoelam ļoti patīk dziedāt, un citreiz viņš nemaz nepamana, ka ir sācis kaut ko dungot. tas ir it kā baigi labi, bet parasti, kad viņš neviļus sāk dungot ādama grīna dziesmu "no legs" kādas meitenes klātbūtnē, tā meitene vairs negrib ar viņu runāt. dziesma sākas ar "theres no wrong way to fuck a girl with no legs, just tell her you love her as shes crawlin away".
vienojāmies, ka vīram jāiepazīstas ar loginu. pārāk daudz par viņu viņš nevēlējāš uzzināt, vien to, vai ir kruta (ir). logina, es ļoti ceru, ka reize, kad žoels nejauši sāks dungot "no legs", nebūs Jūsu pēdējā satikšanās!

Darba programma šitdaunojās, tagad ielādējam forumu simulācijas tipa spēli (tīk to saukt par laikēdi) - In the Bar - jā šovakar jūs mani varēsiet atrast bārā, samīcītu - ar prieku izdrātētu, esmu sastreļījis dahuja alus talonus jeb alus žetonus jeb tokenus jeb jeb jeb.... Virtuālais alus lāzera starojums gan izraisa patīkamu alus reibumu un atslābumu, toties cilvēki baiļojās, ka tik tie lielākie virtuālā alus starojuma cienītāji neiegūst smadzeņu audzējus pēc gadiem desmit, depresijas, insults, amnēzija, šizofrēnija... -"Jūs esat pārsniedzis vrirtuālā alus drošības reibuma limitu! Iesakām doties pie miera un labi izgulēties! Paldies un uz redzēšanos mister ag..." bljin, atkal jau jālogojas ārā, katram alus cienītājam ir savi avoti - alus starojumu necienoši indivīdi, kas ar prieku pārdos savas identitātes piekļuvi - Bāra foruma simulācijas numuru un vai nav pohuj. Ir jau arī citas aktivitātes ne tikai alus dzeršana iespējamas pareizi tirgojot talonu žetonus. Man patīk virtuālais alus, tas nekas, ka pēc 5kāršas limita pārsniegšanas reibums tomēr iegūst īpašības, kas nav raksturīgas pat ekstrēmam alus intoksikācijas gadījumam. Garšas lāzers pēdējo pāris gadu laikā arī gandrīz vairs neatšķiras no īstā (ha, itkā būtu) alus. Nav jāiet nekur, virtuālo alui nav jāčurā ārā, tas neiedarbojas nedz neirotoxiski (mēļo bļa, bet radioaktīvi stari, kas izjauc smadzeņu impulsu kārtību laikam tad ir veselīgi, katram sava inde) nedz neirotiski un un un, man patīk arī īpašo piedāvājumu nebeidzami mainīgais klāsts - prostatas lāzers (ja gribi čurāt kā no īsta alus - saprota un visnotaļ cienījama kaprīze), virtuālie čipsi, šašliki, pirts simulators (neiesaka sirmgalvjiem, personām ar sirdsslimībām vēsturē un vispār visiem citiem, kam ir galva), randiņa partneru meklētājs 5D Advanced (vecs kā pasaule)... ko lai vēl uzraksta!? aaa, nekad neņemiet atraugu lāzerstarojumu.

Esmu tādā stāvoklī, kad pēc iespējas mazāk gribu informēt apkārtējos par savām ikdienas gaitām. It sevišķi radiniekus, draugus un jūtīgos interneta cilvēkus. Tāpēc man patīk jokot un izdomāt stāstus par tādām abstraktām lietām kā mūzika, nāve vai mīlestība. „Šodien spēlēju dziesmas, haha” Es nezinu, varbūt esmu vīlies cilvēkos, varbūt esmu vīlies sevī, jā, tomēr vairāk vīlies sevī. Jo pēc dabas esmu tāds pļāpīgs un riebīgs cilvēks, kurš nevar nociesties, lai tikai neizpļāpātu to noslēpumiņu, kuru tikko esmu ieguvis. Un viss tikai tāpēc, lai saņemtu mazo dienas orgasmiņu. Tāpēc jau cilvēki mani ienīst. Ak, Dievs, kā es tagad ienīstu pats sevi! Fui! Fui! Fui! „Aizver muti, dzeltenais žurnālist!” no rīta skatoties spogulī es sev teikšu un ar skropstu tušu krāsošu pelēkas uzacis. Gribu kļūt par to ideālo cilvēku, kas vienmēr par visiem izsakās neitrāli vai arī labi. Bet tas jau nav iespējas. Es taču nevaru vienmēr klusēt un smaidīt. Lai gan tāds ir mans mērķis, vismaz turpmākais, jo mērķim ir jābūt. Un tikai tad es jutīšos kaut nedaudz kā cilvēks. Jā.

ar kapātiem sīpoliem un čilī pārslām katlā olīveļļā apcep vietējā halal miesnieka parupjos gabalos sacirstu jēra stilba gaļu, uz beigām pielej burbonu un aizdedzina, pamaisa, tad pievieno kādus sausus dārzeņus un garšvelas, ūdeni un vāra, kamēr gaļa gatava. izņem gaļu, pieliek sagrieztus karfeļus, puķkāpostu un burkānu, uzvāra, līdz pieliek cukīni un no kauliem nolobīto gaļu, kā arī bundžu ar konservētiem tomātiem. vāra, piešauj čilī pastu un citronu sulu. sātīgi.