urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums veidenbaums veidenbaums veidenbaums@gmail.com veidenbaums 2011-12-30T17:43:59Z 2011-12-30T17:43:59Z urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:112105 2011-12-30T16:44:00 2011-12-30T16:44:00 2011-12-30T17:43:59Z 2011-12-30T17:43:59Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/riigadeg.png"></img><br /><br />Mīlēt var tikai cilvēkus urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:111871 2011-10-17T00:01:00 2011-10-17T00:01:00 2011-10-16T23:04:13Z 2011-10-16T23:04:13Z Ak dievs, kā es mīlu sevi. Es zvēru, ar manu pašmīlestību šobrīd pilnīgi pietiek, lai iekrāsotu debesis cēli purpursārtā krāsā un nepārredzamu platību man apkārt pārvērstu tik nevaldāmi skaistā kalnu un ieleju ainavā, ka visšķīstākajām, cildenākajām eņģeļu meitenēm - kādām piecsimts vismaz - acīs sariestos spēja uzbudinājuma asaras un viņas sāktu nevaldāmi šņukstēt eiforiskā pārdzīvojumā. No manis staro tik pirmatnēji tīrs miers, ka gaiss man apkārt viz sīkos žilbinošos kristāliņos. Es gribu, lai viņas, ar visu savu esenci man atdevušās būtnes, mani glāsta un ieaijā visdziļākajā miegā, visneierobežotākajā, nesatricināmākajā bezsapņu eksistencē, veltot visus savus līdz metafiziskai pilnībai novestos talantus manai pelnītajai atpūtai - lai viņas spēlē savas arfas un flautas; žūžo klusās, tūkstošslāņainās balsīs, lūkojoties maigi manā rāmajā sejā cauri trauslām, garām skropstām, kā spējīgas vienīgi pašu pirmo reizi iemīlējušās nevainīgas meitenes. Šo valdzinošo jūtu fokusā es justos pilnīgi adekvāti. Ak, kaut man nenāktos pamosties! Man atkal vajadzēs vēl vairāk. urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:111582 2011-09-20T16:51:00 2011-09-20T16:51:00 2011-09-20T14:31:52Z 2011-09-20T14:31:52Z Es gribētu būt marodieris. Es gribētu klīst pāri milzīgam kaujas laukam, kurš būtu klāts līķiem, izdegušām, granātu izdangātām bedrēm, saplosītiem, pārogļotiem kokiem un saspridzinātu kara tehniku, no kuras celtos biezas dūmu vērpetes. Debesis būtu augstas, taču smagas, apmākušās; mākoņi būtu necaurredzami un nokvēpuši melni, tajos atblāzmotos versmojošās liesmas, kas vietumis plaiksnītu nepārredzamajā klajumā. Kaut kur tālumā dunētu artilērija, taču tā vairs neattiektos uz mani - tur ienaidnieks bīdītos arvien dziļāk un dziļāk manā pusē - es staigātu pa zaudētu zemi. Neredzētu nevienas dzīvas dvēseles; neredzētu nekādas cilvēciskas kustības. Dažviet gan rāpotu kāds sakropļots ķermenis, tuvu pie zemes arī lidinātos kraukļi, meklēdami sastingušas acis, ko izknābt. Es būtu tieši tāds pats krauklis, tikai vilktu no mundieru iekškabatām naudu un no rokām pulksteņus, zelta gredzenus. <br /><br />Es kāptu pāri tanku pārplēstām dzeloņstieplēm un līksmi lēktu pāri tranšejām, jo man kājās būtu izturīgs un komfortabls zābaku pāris, ko es būtu noāvis kādam ložmetēja sadragātam oficierim. Savā brezenta mugursomā es vāktu karavīru vērtslietas, pāri plecam man karātos vislabākā karabīne. Es būtu apvilcis ģenerāļa uniformu un uz pirksta grieztu ģenerāļa automātisko pistoli. Nekur nesteigtos, svilpotu kādu melodiju. Aprunātos ar kādu mirušo, papliķētu vaigu kādam nāvīgi savainotajam un smaidīdams teiktu, ka kauja uzvarēta, ka viņš kritis varoņa nāvē - līdz ar uniformu man taču būtu ģenerāļa autoritāte. Vērotu, kā drosmīgās dzīvības izdziest ar mieru sejā, un par savu labo darbu piespraustu sev jaunas medaļas. <br /><br />Tad es ieraudzītu kādu kara sanitāri baltā kokvilnas ķitelītī ar sarkanu krustu, kas, pārliekusies pār īpaši staltu zaldātu, liktu spirta kompreses uz viņa brūcēm. Viņa būtu neiedomājami skaista - tīra, jauna un nevainojama. No viņas radiētu silta labestības aura, kas tomēr arī būtu lādēta ar spēcīgu seksualitāti. Es iztaisnotu muguru, pienāktu viņai klāt un uzrunātu; viņa satrūktos, taču uzreiz militārā disciplīnā atdotu sveicienu un teiktu, ka glābj savainotā ierindnieka dzīvību. Es noliektos pār to, un manā sejā iegultu sāpīga grimase - ar asarām acīs es čukstētu uz vietas izdomātu vārdu un liktu noprast, ka tas ir mans uzticamais bērnības draugs. Kamēr saviļņotā ārste žēli lūkotos manā sejā, es nemanāmi injicētu nelieša vēnā nāvējošu devu morfija, ko būtu izzadzis no medicīniskās somas. Tad ar galvu uz viņa krūtīm apraudātu biedra nāvi. Raudātu tik ilgi, kamēr sajustu uz pleca meitenes mierinošo roku.<br /><br />Savu žēlumu viņa pārprastu par iekāri, un es palīdzētu viņai novirzīties no ceļa, savu raupjo ģenerāļa roku uzlikdams uz viņas krūtīm. Drīz vien mēs pārliecinoši apstiprinātu jauno draudzību mīnas izrautā grāvī. ......Pēc tam es......... atrastu kaut kādu kravas mašīnu un aizbrauktu aiz horizonta, kur saule riet urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:111229 2011-09-12T10:32:00 2011-09-12T10:32:00 2011-09-12T07:44:03Z 2011-09-12T07:44:03Z Kārlis Skrastiņš pirms nāves droši vien relaksēti šķirstīja kaut kādu avīzi. Nu, cik es sapratu, viņš tikko bija pacēlies lidmašīnā. Visticamāk bija uzgājis kādu īsu rakstu par sevi pašu un domāja "Bļe, sukas, ko man vēl, bļe, izdarīt? Nu? Esmu nereāli kruts uzbrucējs, esmu izpisis visu fizisko lai tik tālu nahuj tiktu. Kāpēc man nekad nevar atvēlēt visu pirmo vāku? Uzmočīt vot bildi uz vāka un viss." Nākamnedēļ tiks apglabāti viņa gruzdošie pīšļi. Nu, tad - par godu viņa ambīcijām, uzmetiet bērēs kāds, lūdzu, viņam uz kapa vienu no tiem sēru žurnāliem, kas pašlaik atrodas cirkulācijā. To var izdarīt tajā daļā, kur visi met pa saujai smilšu uz jau zemē ieguldītā zārka; vienkārši jāiestājas rindā un jāiemet. Es pats nevaru, jo man jārehabilitējas no deģenerējošas slimības. Tā ir tikpat pretīga sajūta, kādu visi iedomājās jūtam Terminatoru, kad viņš sev šuva seju vai operēja rokas. Maldīgas iedomas; viņam nav nervu, neko viņš nejūt. urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:111008 2011-08-28T13:20:00 2011-08-28T13:20:00 2011-08-28T10:35:35Z 2011-08-28T10:35:35Z "Dabīgi raudzētais, biezais, tumšais Ulmaņlaiku Porterkvass ar apiņiem stiprina dūšu, piešķir mundrumu, uzlabo apetīti un piebur labu izskatu. Kvass satur 0,5% alkohola, kas radies dabīgā rūgšanas procesā."<br /><br />Ja? Nu, tas, kas manā glāzē, tūdaļ saturēs vairāk alkohola, kas radies melnā balzāma pieliešanas procesā. Man jāpabeidz svarīgais akadēmiskais darbs. <br /><br /><img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/miervaldis.png"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:110349 2011-08-10T12:36:00 2011-08-10T12:36:00 2011-08-10T09:39:19Z 2011-08-10T09:39:19Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/einsatzgruppe.png"></img><br /><br />rīt - visa valsts urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:109862 2011-08-03T14:44:00 2011-08-03T14:44:00 2011-08-03T12:04:10Z 2011-08-03T12:04:10Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/kjirshi.png"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:109588 2011-07-27T14:54:00 2011-07-27T14:54:00 2011-07-27T19:17:40Z 2011-07-27T19:17:40Z Mūs vienmēr veda skolas ekskursijās uz Tīreļpurvu un citām latviešu varoņu atceres vietām. Tas parasti notika lietainās, drūmi apmākušās dienās, un pilsēta, ejot uz autobusu vējainajos rītos, bija pilnīgi tukša. Es atceros vienu īpaši raksturīgu reizi. Vertikālās līnijās gāza lietus, bruģī atspīdēja dažviet iedegtās lampas un viss pārējais saplūda zilgani melnā pelēcībā. Pie Laimas pulksteņa man norūpējusies, četrdesmitgadīga sieviete vaicāja, vai esmu izbēdzis no darba nama. Par atbildi es vienīgi ieraudājos, un viņas cimdotā roka pasniedza man divus latus. Par tiem es nopirku kafiju lielā māla krūzē, un tā mani uzmundrināja, lai arī to ātri atdzesēja un pavārdzināja krītošās lietus lāses. <br /><br />Pa ceļam uz piemiņas vietu mēs iebraucām pie Kalpaka sirmās māmuļas. Viņa skatījās televīzijas ziņas - bija tikai pusseptiņi no rīta - un auda milzīga izmēra dūraiņu pāri; pirmā doma, bez šaubām, bija, ka viņa tos šuj savam dēlam, lai arī tas pirms kaut kādiem astoņdesmit gadiem miris. Nebija grūti iedomāties, ka viņa taksidermizētais līķis tika turēts perfekti saglabātā deviņpadsmitā gadsimta istabā kaut kur tieši vienu stāvu virs mūsu galvām, kamēr mēs visi uzticīgi sēdējām un klausījāmies par latviešu drošsirdīgā ģenerāļa bērnību. Viss stāsts bija no mātes perspektīvas, līdz ar to tur nevarēja būt nekā. Būtu labāk stāstījis kāds no viņa tālaika draugiem. Tad mēs iepazītu viņa īsto, huligānisko seju. Drīz vien mēs māmuļu pametām. Es biju pēdējais, kurš gāja ārā pa durvīm, un pēkšņi ar šausmām sajutu, ka manu roku satvērušas vecās sievietes ledusaukstās, dzīslotās rokas. Viņa mēmā lūgumā skatījās man sejā, un viņas acīs bija asaras, taču es nesapratu, ko viņa grib, un atrāvos. Kādu pusstundu mani nepameta nesaprotama, biedējoša nolemtības sajūta. <br /><br />Pašā purvā bija auksti, un gaisā peldēja bieza migla. Pa dažādiem ārēji neatšķiramiem nozīmes punktiem mūs vadāja strēlnieka uniformā tērpts gids, kurš izskatījās pēc tāda, kas naktis pavada pie datora. Fiziski vārgs tips. Jebkurš tālaika karavīrs noteikti uzskatītu, ka uniforma tiek valkāta necienīgi, taču viņu mutes ir aizbāzušas raudulīgu vēsturnieku pierakstītās lapas, un mūsdienu interpretācija var atļauties dažādas atkāpes no patiesības. Ne jau, ka mani uztrauktu strēlnieku piemiņa - vienkārši sadusmoja tas, ka mums piespiedu kārtā jāuzkavējas kāda cita garlaicīgās fantāzijas pasaulē. Rezultātā es pat neklausījos, kas tika stāstīts. Atceros tikai daļu par dažādām spīdzināšanas metodēm. To viņš stāstīja manāmi skaļāk, jo pats bija aizrāvies kā pamatskolnieks. Vēl mūs ieveda blindāžā, kurā apskatei bija izlikti sarūsējuši dzelzs gabali - Pirmā Pasaules kara mantojums, un tas arī viss. <br /><br />Tādējādi no ekskursijām atmiņās saglabājušās tikai noskaņas, un tas ir pats vērtīgākais, ko esmu no tām guvis, jo tās kalpo kā katalizators vēsturiskajai izpratnei. Ja man, piemēram, stāsta par koncentrācijas nometnēm vai meža brāļu dzīvi, atliek tikai atcerēties to vēso, trūdošo purvu, un man viss ir skaidrs. Mocības, aukstums utt. Es tikai nezinu, kāda tam jēga. Iedomāties, ka esmu nometnes komandants, kas sēž siltumā un klausās Māleru, kamēr ārā tiek krāmēti līķu vagoni? Tas ir tikai laisks estētisks baudījums, gulšņājot ādas dīvānā ar konjaka glāzi, kamēr pa milzīgo muižas logu rībina lietus, un man tādam nav laika. Man tādam nav muižas un četrtūkstoš dvēseļu, no kurām izvēlēties sulaini konjaka pienesēju. Bet citiem - grāfiem, akcionāriem, mantojuma saņēmējiem - ir. Tas viss mani velk cinismā un sūrā naidā. Es zinu, ka bez problēmām ziedotu citus, lai tiktu pie savām vēlmēm, ja vien to varētu. Es būtu korumpēts līdz pēdējam melnajam asinsvadam savā ķermenī un censtos tīksmināties par postu un netaisnību. Man nekad nepietiktu un es neko neiemācītos, nekad nevarētu mainīties. Es nomirtu izdilis un nervozs, un pat nāvē manas sarkanās, iekritušās acis neuzdrīkstētu aizvērties. Neviens neraudātu man pakaļ.<br /><br />Bet šobrīd es dzeru kafiju un jūtos daudzmaz labi. urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:109257 2011-07-20T14:29:00 2011-07-20T14:29:00 2011-07-20T21:39:58Z 2011-07-20T21:39:58Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/barokakondicionieris.png"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:108719 2011-06-17T01:29:00 2011-06-17T01:29:00 2011-06-17T02:56:32Z 2011-06-17T02:56:32Z Kad es biju sīks, <span class='ljuser' style='white-space: nowrap;'><a href='http://klab.lv/userinfo.bml?user=neesmusuns'><img src='http://klab.lv/img/userinfo.gif' alt='[info]' width='17' height='17' style='vertical-align: bottom; border: 0;' /></a><a href='http://klab.lv/users/neesmusuns/'><b>neesmusuns</b></a></span> man asaru aizžņaugtā balsī stāstīja par savu radinieku, kurš ir bijis interesants un radošs cilvēks, līdz apprecējies un ieguvis bērnus, kā dēļ viņš zaudējis savas pievilcīgās īpašības. Man tas likās šausmīgi. Tajā pašā laikā man arī likās, ka dzīvi kontrolē draudīga, nepieejama kārtība, un es pavadīju vakarus, šķiežot naida melnu tinti MsPeintā. Droši vien <em>tas</em> man šķita radoši un interesanti. Piedēvēt sabiedrībā zināmiem cilvēkiem izteicienus un dalību fantastiskos notikumos, kuri ignorē vai diskreditē viņu personas, man likās oriģināli un smieklīgi. <p>Nu es esmu precējies un man ir bērni, divdesmitgadīgi akadēmiķi, ar kuriem es dzīvoju. Viņi ir jauki un apķērīgi, un viņiem piemīt spēja efektīvi mācīties noteikumus, līdz ar ko viņu mīļākie dzīves principi ir demokrātija un taisnīgums. Taču, ja man viņi būtu jālaiž cīnīties pret citiem uz dzīvību un nāvi, atrastos miljoniem labāku un viņi zaudētu ļoti ātri. Pie tā vainojama viņu vēlme ticēt, ka šādas cīņas ir aizliegtas un ka neviens nevar likt tādās piedalīties; ka viņu ir pietiekoši daudz, lai visi kopā varētu aizstāvēt viens otra rāmos, komfortablos dzīves plānus. Sekojot šai vēlmei, viņi atsakās uzmanīties un tā vietā ieslīgst siltā mierā. Viņi sevi pārliecina ar racionalitāti un statistiku. Es drīz viņus pametīšu. </p> <p>Nākamos - īstos - es gribu tādus bērnus, kuri nebaidās no dzīves. Viņiem pastāvīgi jāsacenšas savā starpā un tādējādi jābūt spiestiem attīstīt sevi kādā unikālā veidā. Zēniem jābūt veikliem, ātriem, izmanīgiem, viltīgiem un šarmantiem; meitenēm - pievilcīgām un ar augstu emocionālo inteliģenci. Piemēram, es esmu pārliecināts, ka tas, ko sauc par meiteņu intuīciju, patiesībā ir vēl pilnībā nenovērtēta, smalka spēja citos sajust un identificēt apslēptas emocijas, kas īpaši attīstīta sievietēs. Tā jāizpēta, jāattīsta un jaizmanto, gluži kā jebkurš talants. Vēl es gribu, lai viņi visi ir apmācīti kādā austrumu cīņas mākslā, kā arī seko metafiziskai teorijai, kurā balstīta spēja kontrolēt sirdsapziņu, nevēlamas emocijas un sāpes. Citos vecākos maniem bērniem jāievieš skaudība, citos bērnos - bailes. Viņiem jābūt spējīgiem aizdedzināt un sagraut pasauli, ja viņi to vēlas vai arī ja tas ir nepieciešams.</p><p>Dilemma starp precēšanos/bērniem un individualitāti vai (sievietēm) karjeru ir melīgs izdomājums. Bērni nav un nedrīkst būt nekāds šķērlis nekam. Pret viņiem nevar būt nekādu pienākumu, kā tikai tie, kurus vecāki paši uzstāda sev, jo ir ieinteresēti redzēt savas sejas restartētas svaigā formā, darbojamies pēc pašiniciatīvas un savas paaudzes loģikas. Ja kādi no viņiem izgāžas vai neapmierina, viņus jebkurā gadījumā pieņems sabiedrība. Tāpēc vajag vēl citus, kuri palīdzēs ignorēt šādas neveiksmes. Vairāk vai mazāk pareizi rīkojoties, sistēmu ar laiku iespējams nodrošināt tā, lai tā varētu turpināt funkcionēt un replicēties arī bez oriģinālā indivīda palīdzības, kas atkal ļautu viņam netraucēti pievērsties sev un savām personīgajām ambīcijām.<br></p><p>Reiz skarbajā 20. gadu Berlīnē bija spiests uzaugt bārenis, H., kuram apstākļi iemācīja pašpietiekamību un spēju izkarot savu ceļu par katru cenu. Jau divdesmit četru gadu vecumā viņš bija ieņēmis svarīgu vietu nacionālsociālistu partijā un pārvaldīja veselu reģionu iekarotajā Polijā. Viņš valdīja no senlaicīgas, grandiozas pils, kas bija atņemta poļu grāfam, taču sāka justies tajā vientuļi un tāpēc izlēma apprecēties un izaudzināt sev pēcnācēju. "Muļķis," viņa sabiedrotie, tikpat spējīgi un viltīgi nacisti, viņu brīdināja. "Tu tikai padari sevi ievainojamu. Kad mēs zaudēsim, tu būsi tikpat atslābis un pašizlutināts, cik vecais morfīnists Gērings. Kā gan tu aizbēgsi?"</p> <p>Viņiem bija taisnība. Bēgt nozīmēja dezertēt, un, kad tuvojās Padomju armija, H. sagatavot ceļu arī savai ģimenei nebija iespējams. Dubļainie, izsalkušie, rūgtas atriebības pilnie krievu zaldāti neskaitāmas reizes izvaroja viņa sievu un sadedzināja to dzīvu kopā ar bērnu. Taču H. neatlika laika domāt par to. Viņu un citus nacistus vēl joprojām neatlaidīgi meklēja Mossad, kuru efektivitāte uzlabojās ar gadiem, viņu upuriem novecojot un zaudējot izveicību. Viņi rīkojās bez žēlastības, un tieši trīsdesmit piecus gadus pēc kara beigām tika nošauts pēdējais H. sabiedrotais. Tās pašas dienas vakarā specvienība iebruka arī vietā, kur cerēja atrast viņu pašu. Bet ielauzušies viņa kabinetā, tie sastinga pārdabiskās bailēs - viņu priekšā stāvošais H. bija tieši tāds, kā vecajā kara laiku fotogrāfijā, kura bija viņu vienīgais vizuālais pavediens. H. bija tērpies tajā pašā uniformā un viņa acīs zibēja tā pati degsme.<br></p> <p>Izmantodams apmulsumu, viņš nošāva pusi izraēliešu aģentu uzreiz, pārējos astoņus pieveikdams tuvcīņā, jo bija pašā spēku pilnbriedā un nevainojami prata kung-fu. Kad pēdējais bija saļimis uz grīdas beigts, vingrais nacists atspiedās pret savu galdu un aizsmēķēja. Viņš novērtēja veikumu un ar baudu vilka cigaretes dūmus. Pēc tam, parakņājies pa vadoņa armijas mugursomu, viņš tajā atrada portatīvo datoru un ieslēdza to. Uz ekrāna videokonferencē no Izraēlas parādījās Simona Vīzentāla vecā, naidīgā seja. Vīzentāla uzvarošais smaids momentā pārvērtās baiļpilnā grimasē. Drebēdams šokā, Vīzentāls atsacījās noticēt savām acīm un mēmi lūkojās uz savu labāko aģentu līķiem.</p> <p>"Tu skaties uz mani, un domā, ka es esmu tavs ienaidnieks," viņam mierīgi teica jaunais nacists. "Taču es tev neesmu nodarījis pilnīgi neko. Tu vari beigt mani traucēt. Visu labu." Un viņš izslēdza monitoru. Jo viņam bija taisnība - viņš bija H. mirušā pēcnācēja dvīnis, par kura nākšanu pasaulē, pateicoties praksē uzkrātajai pieredzei, bija parūpējies Dr. Mengele. Šis zinātnieks, kas veltījis mūžu dvīņu fenomena izpētei, bija viņu arī paņēmis sev līdzi uz Dienvidameriku un izaudzinājis stingrā uzraudzībā, nodrošinot ģenētiski identisku H. kopiju. Kamēr pārējie nacisti novecoja un bezspēcīgi krita Mossad lodēm, H. bija pavadījis laiku dresējot un pilnveidojot savu rezerves pēcnācēju. Tādējādi viņš bija uzvarējis ilgtermiņā un aizvadīja atlikušos gadus, pievēršoties aviācijai un džungļu medībām. <br></p> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:108304 2011-05-10T12:33:00 2011-05-10T12:33:00 2011-05-10T12:56:53Z 2011-05-10T12:56:53Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/arbeitmachtfrei-1.png"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:108184 2011-04-15T13:06:00 2011-04-15T13:06:00 2011-04-15T10:27:47Z 2011-04-15T10:27:47Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/skynet-1.png"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:108000 2011-04-14T16:22:00 2011-04-14T16:22:00 2011-04-14T13:24:28Z 2011-04-14T13:24:28Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/bokss.jpg"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:107567 2011-04-13T17:14:00 2011-04-13T17:14:00 2011-04-13T14:50:24Z 2011-04-13T14:50:24Z Šodien sagadīšanās pēc nācās ieiet dzemdību nama vestibilā. Tur bija burzma, patumšs un gaisā vēdīja ūdeņaina kartupeļu biezeņa un pārvārītas griķu biezputras smaka. Turpat atradās arī puķu kiosks - baigi parocīgi visādiem nokavējušiem džekiem, kuriem ir iespēja pēdējā brīdī nopirkt pavītušas neļķes - es biju pārsteigts, cik viegli kaut ko tik skaistu kā puķes padarīt atbaidošu - tā, it kā tās būtu pārņēmusi kāda infekcijas slimība. Vestibilā iekliboja divas meitenes no tādiem nabadzības slāņiem, kurus ikdienā vispār nav iespējams redzēt. Nu, kliboja tikai viena, otra viņai palīdzēja. Klibā meitene bija stāvoklī. Es sapratu, ka viņai tajā septiņdesmito gadu celuloīda ēkā viss droši vien liekas grezni un iespaidīgi. Tādos brīžos droši vien ar asarām acīs jānovērtē pārtikušas dzīves priekšrocības utt. Es vairs nezinu, ko vēl uzrakstīt. Es eju uz Okupācijas Muzeju skatīties poļu filmu par viņiem nodarītajām kara pārestībām. Ceru, ka tur rādīs nacistus. Ceru, ka tur būs baisi, tumši traģēdijas akordi mūzikā. urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:107487 2011-04-12T00:04:00 2011-04-12T00:04:00 2011-04-11T21:24:23Z 2011-04-11T21:24:23Z Šodien lasīju 19. gs. pornogrāfiju un kārtējo reizi ar kaitinošu neitralitāti apzinājos, ka man ir ļoti ierobežota seksuālā dziņa. Lasīju baudkāri un neviltotu interesi, taču fizisku vienaldzību, gandrīz kā vienmēr, un man tas jau ir apnicis. Tieši tikpat baudkāri/vienaldzīgi es skatos naivus erotiskos trillerus, kurā visu laiku mijas pārspīlētas slepkavības ar pišanos, slepkavības ar pišanos, un vislabāk, ja slepkava ir kaila sieviete, kuras krūtis un augumu vienā brīdī nošļāc asinis. Tas viss, bez šaubām, fascinē, taču pa īstam neuzbudina.<br /><br />Dzīvē mana vārgulīgā iekāre nolūst pie vissmieklīgākajiem sīkumiem, un manas fantāzijas, kad tām tiek dota iespēja, mani nodod un atsakās realizēties - visu nomaina pilnīgs intereses trūkums. Tas noteikti nav baiļu vai uztraukuma dēļ, drīzāk jau kaprīžu un ietiepības, lai arī es nekad to neesmu spējis saprast. Jebkurā gadījumā, lai kas arī mani dzīvē dzītu uz priekšu, tas noteikti nav mans neambiciozais pimpis. Ja es, piemēram, skūpstu meiteni, es to daru viens pats, pilnīgi neatkarīgi no viņa, un tas pat ir saldāk un kaislīgāk, taču tajā pašā laikā neļauj atbrīvoties un agri vai vēlu apnīk. Ja, savukārt, uz to mudina viņš, tad es tieku nostādīts kaut kādā riebīgā, aklā bezierunu padotībā, kurā varu izkost <i>viņa</i> sasodītajai meitenei lūpas, lai sūdzas un raud, man vienalga. Tas, kas paliek viņa ziņā ir daudzmaz nevainojami. Dažreiz mums sakrīt un viss ir lieliski. Bet tas nenotiek bieži. Viņš protams, ne no kā baigi neatsakās, taču ne uz ko arī neuzstāj - tas mani kaitina visvairāk. Es nekad dzīvē neesmu pazinis iedomīgāku indivīdu.<br /><br />Man nav nekādu vērā ņemamu seksuālu aizrautību, bet es varu derēt, ka kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā - man vēl neapgūtā dziļumā - atrodas kaut kas tāds, kas, vienreiz izrakts, apmierinās mūs abus, aizpildīs visu to stulbo, garlaicīgo tukšumu un savedīs mūs perfektā, harmoniskā draudzībā, kurā mēs pisīsim meitenes vienā laidā, bez apstājas, bez pretenzijām un riebuma. Arī bez kļūdām - mūsu meiteņu izvēle būs vienbalsīga, un tā vietā, lai <i>jau</i> orgasma brīdī es viņu sāktu ienīst, es - tieši kā visā tajā tracinoši pašpārliecinātajā literatūrā - nemaz nemanītu, kurā brīdī esmu reģenerējies, un mēs turpinātu un iemīlētos, un tas, lai gan, protams, nepalīdzētu mūžīgi saglabāt iekāri, būtu intensīvi un unikāli. Citādāk viss vēl beigsies ar to, ka vai nu samiernieciski nodzīvošu nožēlojamu, seksuāli mazaktīvu dzīvi, vai arī kļūšu par maniakālu izvarotāju urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:107102 2011-04-09T03:02:00 2011-04-09T03:02:00 2011-04-09T00:02:18Z 2011-04-09T00:02:18Z Viņa metas uz sliedēm<br />Tumšais mētelis pland<br />Trauc nesaudzīgs vilciens<br />Riteņi grand<br /><br />Jau piecsimto reizi<br />Kauli šķembās tai šķīst<br />Maigā, smaržīgā āda<br />Strēmelēs plīst<br /><br />Grimst gaisma, snauž nakts<br />Saule uzaust no jauna<br />Tumši sarkanās skrandas<br />Pamostas kaunā<br /><br />Klusām tās ievelkas<br />Svaigu ceriņu krūmos<br />Raizes drīz izplēnē<br />Gaiši pelēkos dūmos<br /><br />Nu atkal jau viņa<br />Uz perona kāpj<br />Trauslā, drebošā roka<br />Dziļā kabatā grābj<br /><br />Šķind monētu straume<br />Tās telefonā plūst<br />Viņas skaistās acis<br />Saldā cerībā kūst<br /><br />Bet klausule klusē<br />Riņķos vējš lapas dzen<br />Šo ciklu no galvas<br />Viņa zina jau sen urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:106900 2011-03-31T11:04:00 2011-03-31T11:04:00 2011-03-31T08:30:54Z 2011-03-31T08:30:54Z Savukārt, ja es būtu viens no tiem slepkavām, kuri nožņaudz vecus cilvēkus savos dzīvokļos un savāc viņu dārglietas, es vienmēr uzņemtu sentimentālu bildi pa nozieguma vietas logu un tad sūtītu vēstulē uz policiju. Es izliktos, ka esmu vientuļš privātdetektīvs, kurš ir slepkavam pa pēdām, taču vienmēr ierodas par vēlu un tāpēc tikai savāc visus pierādījumus. Es paliktu anonīms un rezultātā viņi meklētu divus cilvēkus, nevis tikai vienu. Savās vēstulēs es mestu dažādus mājienus, ka mani ar slepkavu vieno kāds baiss pagātnes noslēpums un ka esmu apņēmies ar viņu tikt galā pats. Es izmantotu citātus no draņķīgām grāmatām un Hamfrija Bogarta filmām. Policisti būtu aizkaitināti un mestu manas vēstules kamīnā, tas viss tikai pagarinātu izmeklēšanu. <br /><br /><img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/000000929292.jpg"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:106537 2011-03-29T19:41:00 2011-03-29T19:41:00 2011-03-29T16:58:46Z 2011-03-29T16:58:46Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/sandrai-dzimshanas-dienaa.jpg"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:106356 2011-03-29T14:04:00 2011-03-29T14:04:00 2011-03-29T11:42:59Z 2011-03-29T11:42:59Z Vakar runāju ar reliģiski apgaismotu cilvēku. Pirms gada, kad viņš sāka nodoties katoļu ticības nostiprināšanai un progresa labā atstāja novārtā ģimeni u.c., visi viņam pārmeta un kratīja galvas par zudušo cilvēku, taču es varu derēt, ka viņi visi patiesībā ir sapistāki un nelaimīgāki par viņu un nodara pasaulei daudz lielāku ļaunumu. Mani kaitina tie, kuri vīpsnā par reliģijas sekotājiem, saucot viņus par neracionāliem un aprobežotiem. Ne visiem baigi vajadzīga racionalitāte. Vērtības statusā to uztur tikai tie, kuriem tā palīdz justies droši, un fakts, ka tādu ir vairākums, vēl neapstiprina nekādas patiesības.<br /><br />Ar nepatiku esmu sapratis, ka man pašam tādu vērtību ir nenormāli maz, un arī tās bieži liek vilties. Bet reliģijai pievērsties nemaz nav iespējams. Tās visas ir pārāk nenopietnas un fantastiskas. Pasaulei, kādā jādzīvo mums, sava laika varoņiem, nepietiek vis ar vienu upuri, bet vajag asiņainus sasodītus tūkstošus<br /><br /><img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/renesanse-1.jpg"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:106185 2011-03-27T23:32:00 2011-03-27T23:32:00 2011-03-28T14:12:30Z 2011-03-28T14:12:30Z Pie durvīm guļ meitenes līķis<br />Viņu nokodis ledainais vējš<br />Šauros gurnus sedz paīsi svārki<br />Šalli noraisa brāziens spējš<br /><br />Melnā tumsā slīgst pamestās ielas<br />Neklīst gājējs šai laikā neviens<br />Mēness sudrabā lej slaidās kājas<br />Asi virpuļo pāri tām sniegs<br /><br />Es paveros pretējā logā<br />Tur vienaldzīgs sēž tas pats zēns<br />Kurš no rīta vēl skūpstīja viņu<br />Un teica: nāc sildies, ir drēgns<br /><br />Man ir pazīstams mierīgais skatiens<br />Skaidri saprotams apslēptais prieks<br />Viņš ir narcise tukšajā laukā<br />Kuru nogriezt sev vēlas ikviens<br /><br />Jau kauc sirēnas tālumā klusu<br />Drīz šeit rosīsies glābēju bars<br />Mēs vēl saskatāmies pirms miegam<br />Ne mūs svešas nelaimes skars urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:105936 2011-03-22T18:19:00 2011-03-22T18:19:00 2011-03-22T20:02:46Z 2011-03-22T20:02:46Z Ja man būtu viss laiks pasaulē, es zvēru, ka es sarakstītu lugu par spāņu konkistadoru, kurš nokauj inku imperatoru un pārņem varu Dienvidamerikas rietumos. Šī luga būtu rakstīta tukšajā pantā, un tomēr būtu jāuzņem kā filma ar mūsdienu aktieriem, specefektiem un visu iespējamo kino industrijas vērienu. Lūk, darbības atstāsts:<br /><br /><p align="center"><img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/krusti2.jpg"></img></p>1. cēliens<br /><br />Karloss Keskada ir no Spāņu Armādas ar negodu izmests komodors, jo pavedis admirāļa meitu un pašu admirāli pēc tam negodīgi nogalinājis duelī, jo izšāvis pirms otrs vēl uzvilcis gaili. Viņš pavada vakaru ostas krogā, kur dzer un uzdzīvo. Krogā ienāk nelāga paskata tirgoņi, kuri gatavi uz visu, lai sasniegtu savus mērķus. Viņi nolīgst Keskadu uz sava kuģa, ar kuru tie nolēmuši doties uz Ameriku sagrābt pēc iespējas vairāk zelta un dārglietu. Keskada staigā pa Alikantes ielām, vākdams dezertējušus jūras kaujiniekus savā komandā. <br /><br />2. cēliens<br /><br />Pēc pusgada, kad kuģis vēl ir ceļā, komandu nomocījusi cinga - tie ir neapmierināti un bīstami - un Keskada izmanto momentu, lai īstenotu dumpi pret tirgoņiem, ar kuriem tam jau ieilgušas domstarpības attiecībā uz iegūstamo bagātību sadali. Vienam viņš liek iet pa dēli, bet otrs tiek iebiedēts paklausībā. Pēc vairākiem mēnešiem visi izkāpj krastā un dodas mokošā ceļojumā cauri džungļiem, līdz sasniedz kalnus un uziet vareno Inku impēriju. Tā ir novārgusi asiņainā cīņā ar spāņu konkistadoriem. Pēdējiem vēl nav izdevies gāzt imperatoru un pat ar šaujamieroču palīdzību sakaut viņa uzticīgos karotājus. <br /><br />Keskada izmanto izdevību un ar politisku intrigu palīdzību drīz vien kļūst par lielas iekarotāju grupas vadītāju. Viņš piedāvā imperatoram savu palīdzību, apsoloties nodot spāņus un atbalstīt inkus cīņā, apgādājot tos ar ieročiem. Imperators viņam neuzticas, taču Keskada ir savaldzinājis imperatora sievu un tā, savukārt, pārliecina imperatoru par viņa labajiem nodomiem. Keskada ieved savus vīrus pilī un naktī noslaktē gan imperatoru, gan viņa aizstāvjus. Drīz vien viņš ir guvis milzīgu varu, ļaujot saviem vīriem iekarotajā zemē rīkoties pēc savas patikas, pretī dodot teritorijas un titulus. Tirgotājs lūdz Keskadu atgriezties atpakaļ Spānijā un pārvest mājup salaupīto mantu, taču Keskada, saprotams, pat nedomā atteikties no varas un brīvības bagātajā zemē. <br /><br />3. cēliens<br /><br />Keskada jau gadu valda pār savu koloniju, taču vadīšana viņu neaizrauj, un viņš pavada visas savas dienas pilī un tempļos, izklaidējoties ar savu harēmu, kurā ar varu tiek turēta arī nogalinātā imperatora sērojošā sieva. Viņš pastāvīgi dzer vīnu un inku atklājumu - kokas lapu ekstraktu, taču tas viņam šķiet pārāk vājš, un viņš liek kādam vecam Dominikāņu misionāram, kas Madridē nodarbojies ar ķīmiju, pārvērst to efektīvākā formā. Misionārs atklāj kokaīnu un Keskada to lieto bez apstājas, tajā pašā laikā cenšoties likt nepārspējami skaistajai imperatora sievai aizmirst savu nogalināto vīru. Viņš to ieved pašnāvībā un pēcāk lieto vēl vairāk kokaīna, lai aizgaiņātu sirdsapziņas pārmetumus, kas, laika gaitā krājušies, nu sāk viņu mocīt sapņos un vīzijās. <br /><br />Kādu nakti Keskadas dzīres pārtrauc vētra, kas auro skaļāk par mūziku un pat iesniedzas pils telpās, nopūšot visas sveces. Šajā tumsā viss kļūst baisi kluss un Keskadu ielenc spoki - admirālis, tirgonis, imperators un viņa sieva, kas visi novēl viņam nāvi. Viņš gandrīz padodas to spiedienam un salūst, taču tad zibens iesper logā un aizdedzina istabas. Liesmojošajā pilī Keskada atceras, ka ir vīrs, kurš spējis izdarīt ļoti daudz, un gūst jaunu spēku pieplūdumu. Viņš apzvēr doties uz pašu elli, lai pieķēdētu uzmācīgos garus dziļākajās velvēs un padarītu tos bezspēcīgus. Keskada izbēg, savāc savus vecos komandas biedrus un visi ar lāpām dodas milzīga vulkāna mutē. Nodreb zeme, sākas izvirdums - biedri bailēs pamet veco kapteini. Keskada vienu no tiem noķer un nocērt viņam galvu, tūlīt paceļot to gaisā un kliedzot, ka ar drauga asinīm pērk ieeju ellē. Top atdarīti milzīgi melni vārti uz bezdibeni, un, atvēzējies ar asiņaino zobenu, Keskada pazūd skatienam. <br /><p align="center"><img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/krusti.jpg"></img></p><br /><br />Viņa liktenis būs jānoprot skatītājam pašam, jo šeit luga beidzas. Galvenā loma tiktu piešķirta Čārlijam Šīnam, kurš ir nepelnīti nenovērtēta persona, jo viņam dod nepareizas lomas. urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:105656 2011-03-21T14:57:00 2011-03-21T14:57:00 2011-03-21T13:16:33Z 2011-03-21T13:16:33Z Reiz kāds eņģeliski skaists zēns atgriezās mājās no ceļojuma, kas bija aizņēmis pusgadu un sastāvējis no vienām izpriecām. Pilsēta bija riebīgi auksta un pašiznīcinoša, visi cilvēki uz ielas centās izskatīties pēc sasodītiem spokiem, kuri klīst pa saviem mistiskajiem, taču rūgtajā patiesībā nenozīmīgajiem ceļiem, un ienīda viens otru. Klusums un bēdas; daba bija pamodusies, taču uzreiz arī iekritusi atpakaļ saldajā miegā. Zēns, vai, pareizāk sakot, jauneklis, iededza savu svečturi, aizpīpēja pie tā cigareti un apsēdās uz palodzes, pārdomādams rīcības plānu. Tā kā nekas grandiozs pagaidām nebija iespējams, tas uzreiz bija skaidrs - bija nepieciešams noklausīties plati, sakratīt sevī jūras akmentiņus, efektu izgreznot ar šampanieti un izmest sevi uz ielas, iepriekš nospraužot virzienu uz tuvāko kultūras akadēmiju, tad savākt astoņas meitenes, bez žēlastības atmetot nederīgās - naturāla sacensība ir visu lielisko lietu pirmsākums - un teleportēties uz parku, kur nostādīt viņas apkārt soliņam un sēdēt siltajā centrā, izklaidējot viņas ar seklu trešās šķiras šarmu, kam nav nepieciešama gandrīz nekāda piepūle, un tad atlasīt pēc vēlēšanās nelielu skaitli, doties sliežu karietē uz savu izvirtības perēkli un likt eksplodēt savām neapmierinājamajām vēlmēm dažās sekundēs - un tālāk plāns izplūda tumsā, kurai jau vairs nevarēja redzēt galu. Nevajadzēja arī, īstermiņa mērķi var atstumt malā visas eksistenciālās šaubas un atbildēt uz jebkuru jautājumu, izgaismot pēdējo tumšo nostūri aizdomīgajā prātā un . . . es jau svarīgāko izstāstīju.<br /><img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/7.png"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:105242 2011-03-07T00:47:00 2011-03-07T00:47:00 2011-03-07T00:55:54Z 2011-03-07T00:55:54Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/pruusija-xxii.jpg"></img> urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:105147 2011-02-07T03:00:00 2011-02-07T03:00:00 2011-02-07T03:06:29Z 2011-02-07T03:06:29Z Kurš vēl atceras to latviešu text-based kvestu, kur tu esi kaut kāds Zemgaļu ķēniņa dēls pavisam agrīnos viduslaikos, vēl pirms krustnešiem utml.? Tas bija kaut kas nepārspējams. Tik inventīvs, uz visām pusēm dažādi pārsteigumi, pilnīgi absurdas mitoloģiskas būtnes, spertas acīmredzami no anglosakšiem un skandināviem, bet ar slāvu piejaukumu - piemēram, tas troļļu barvedis, kurš spēlēja šahu uz dzīvību un nāvi. Tur bija pilnīgi no visas vēstures viss - bet 80% bija latviešu folklora. <br /><br /><img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/vga9.png"></img><br /><br />Šis ir mans mīļākais skats, kur tu iznāc pirmo reizi pie pašas robežas, uz kuras ir tie mistiskie kalni. No tālienes ļoti romantiski un neitrāli, it kā nekas sevišķs, bet, pienākot tuvāk, atklājās, ka pašos kalnos bija meži, pilni ar sumpurņiem un visādiem veļiem, vienkājiem, apburtām norām, kurās elfi dejoja polku un kopa savus miniatūros augļu dārzus. Pēc kvesta alternatīvās leģendas, kalnu ķēde uz Zemgales - Lietuvas robežas bija eksistējusi visu laiku, un kalni bija apburti - no otras puses tie vienmēr izskatījās augsti, nepārvarami, vienmēr zibeņu un pērkonu varā, tā ka Teitoņu bruņinieki nemaz neiedomājās nākt tuvumā. Pašās beigās, kad spēles gaitā nekādi nebija izdevies atcelt lāstu (es nezinu, vai to vispār varēja izdarīt), tie nogrima pazemē, atklājot visas senlatviešu tautas nespēcīgas pret uzbrukumiem. Bet ķēniņa dēls tieši tobrīd bija iegājis pašā šo kalnu sirdī - caur smilšu alām, tādām kā Māras kambariem, tikai neiedomājami dziļiem. Nodrebēja zeme, fatālā zemestrīce aizslēdza visas izejas, un nācās vien iet dziļāk tumšajās velvēs. Drīz vien miklās smilšakmens sienas pārvērtās granītā, kļuva regulāras, gluži vai kā izcirsts labirints ar sienās ieguldītām, mūžīgi degošām lāpām, kuru liesmu dzīvu uzturēja maģija. Bet tur arī viss beidzās.<br /><br />Turpmāko varoņa gaitu bija paredzēts atainot nākamajā spēles epizodē, kas nekad neiznāca. Tur būtu bijis tāds kā nebeidzamais pazemes cietums, kurš visu laiku mainās, un tajā cietumā būtu visādas šausmas - senatnīgi līķi moku kambaros, dēmoni. Drīz vien viņš būtu saticis tādu skeletu, kurš šīs pazemes ejas apdzīvojis gadsimtiem ilgi. Skelets viņu aizvestu līdz telpām, kuru akmens sienās izcirsti nebeidzami grāmatu plaukti, kuros savāktas visas Eiropas seno tautu gudrības, paglabātas no Romas Impērijas. Kamēr romieši bija izdzēsuši visu šo tautu kultūru un oficiāli pasludinājuši tās par barbariem, skelets izrādītu visu patiesību. Vēsturiskais kvests pieņemtu internacionālu raksturu, būtu ne tikai par Zemgaļiem, Lībiešiem, Turaidu utt. Man aizraujas elpa, to visu iedomājoties. Es esmu tik satraukts, ka nez vai varēšu aizmigt. urn:lj:klab.lv:atom1:veidenbaums:104843 2011-01-29T01:49:00 2011-01-29T01:49:00 2011-01-29T02:20:00Z 2011-01-29T02:20:00Z <img src="http://i220.photobucket.com/albums/dd166/veidenbaums/6c9758a2-1aee-41bd-9cb3-f5b330a3b0d8-3-1.jpg"></img>