Mūs vienmēr veda skolas ekskursijās uz Tīreļpurvu un citām latviešu varoņu atceres vietām. Tas parasti notika lietainās, drūmi apmākušās dienās, un pilsēta, ejot uz autobusu vējainajos rītos, bija pilnīgi tukša. Es atceros vienu īpaši raksturīgu reizi. Vertikālās līnijās gāza lietus, bruģī atspīdēja dažviet iedegtās lampas un viss pārējais saplūda zilgani melnā pelēcībā. Pie Laimas pulksteņa man norūpējusies, četrdesmitgadīga sieviete vaicāja, vai esmu izbēdzis no darba nama. Par atbildi es vienīgi ieraudājos, un viņas cimdotā roka pasniedza man divus latus. Par tiem es nopirku kafiju lielā māla krūzē, un tā mani uzmundrināja, lai arī to ātri atdzesēja un pavārdzināja krītošās lietus lāses.

Pa ceļam uz piemiņas vietu mēs iebraucām pie Kalpaka sirmās māmuļas. Viņa skatījās televīzijas ziņas - bija tikai pusseptiņi no rīta - un auda milzīga izmēra dūraiņu pāri; pirmā doma, bez šaubām, bija, ka viņa tos šuj savam dēlam, lai arī tas pirms kaut kādiem astoņdesmit gadiem miris. Nebija grūti iedomāties, ka viņa taksidermizētais līķis tika turēts perfekti saglabātā deviņpadsmitā gadsimta istabā kaut kur tieši vienu stāvu virs mūsu galvām, kamēr mēs visi uzticīgi sēdējām un klausījāmies par latviešu drošsirdīgā ģenerāļa bērnību. Viss stāsts bija no mātes perspektīvas, līdz ar to tur nevarēja būt nekā. Būtu labāk stāstījis kāds no viņa tālaika draugiem. Tad mēs iepazītu viņa īsto, huligānisko seju. Drīz vien mēs māmuļu pametām. Es biju pēdējais, kurš gāja ārā pa durvīm, un pēkšņi ar šausmām sajutu, ka manu roku satvērušas vecās sievietes ledusaukstās, dzīslotās rokas. Viņa mēmā lūgumā skatījās man sejā, un viņas acīs bija asaras, taču es nesapratu, ko viņa grib, un atrāvos. Kādu pusstundu mani nepameta nesaprotama, biedējoša nolemtības sajūta.

Pašā purvā bija auksti, un gaisā peldēja bieza migla. Pa dažādiem ārēji neatšķiramiem nozīmes punktiem mūs vadāja strēlnieka uniformā tērpts gids, kurš izskatījās pēc tāda, kas naktis pavada pie datora. Fiziski vārgs tips. Jebkurš tālaika karavīrs noteikti uzskatītu, ka uniforma tiek valkāta necienīgi, taču viņu mutes ir aizbāzušas raudulīgu vēsturnieku pierakstītās lapas, un mūsdienu interpretācija var atļauties dažādas atkāpes no patiesības. Ne jau, ka mani uztrauktu strēlnieku piemiņa - vienkārši sadusmoja tas, ka mums piespiedu kārtā jāuzkavējas kāda cita garlaicīgās fantāzijas pasaulē. Rezultātā es pat neklausījos, kas tika stāstīts. Atceros tikai daļu par dažādām spīdzināšanas metodēm. To viņš stāstīja manāmi skaļāk, jo pats bija aizrāvies kā pamatskolnieks. Vēl mūs ieveda blindāžā, kurā apskatei bija izlikti sarūsējuši dzelzs gabali - Pirmā Pasaules kara mantojums, un tas arī viss.

Tādējādi no ekskursijām atmiņās saglabājušās tikai noskaņas, un tas ir pats vērtīgākais, ko esmu no tām guvis, jo tās kalpo kā katalizators vēsturiskajai izpratnei. Ja man, piemēram, stāsta par koncentrācijas nometnēm vai meža brāļu dzīvi, atliek tikai atcerēties to vēso, trūdošo purvu, un man viss ir skaidrs. Mocības, aukstums utt. Es tikai nezinu, kāda tam jēga. Iedomāties, ka esmu nometnes komandants, kas sēž siltumā un klausās Māleru, kamēr ārā tiek krāmēti līķu vagoni? Tas ir tikai laisks estētisks baudījums, gulšņājot ādas dīvānā ar konjaka glāzi, kamēr pa milzīgo muižas logu rībina lietus, un man tādam nav laika. Man tādam nav muižas un četrtūkstoš dvēseļu, no kurām izvēlēties sulaini konjaka pienesēju. Bet citiem - grāfiem, akcionāriem, mantojuma saņēmējiem - ir. Tas viss mani velk cinismā un sūrā naidā. Es zinu, ka bez problēmām ziedotu citus, lai tiktu pie savām vēlmēm, ja vien to varētu. Es būtu korumpēts līdz pēdējam melnajam asinsvadam savā ķermenī un censtos tīksmināties par postu un netaisnību. Man nekad nepietiktu un es neko neiemācītos, nekad nevarētu mainīties. Es nomirtu izdilis un nervozs, un pat nāvē manas sarkanās, iekritušās acis neuzdrīkstētu aizvērties. Neviens neraudātu man pakaļ.

Bet šobrīd es dzeru kafiju un jūtos daudzmaz labi.