Kad es biju sīks, neesmusuns man asaru aizžņaugtā balsī stāstīja par savu radinieku, kurš ir bijis interesants un radošs cilvēks, līdz apprecējies un ieguvis bērnus, kā dēļ viņš zaudējis savas pievilcīgās īpašības. Man tas likās šausmīgi. Tajā pašā laikā man arī likās, ka dzīvi kontrolē draudīga, nepieejama kārtība, un es pavadīju vakarus, šķiežot naida melnu tinti MsPeintā. Droši vien tas man šķita radoši un interesanti. Piedēvēt sabiedrībā zināmiem cilvēkiem izteicienus un dalību fantastiskos notikumos, kuri ignorē vai diskreditē viņu personas, man likās oriģināli un smieklīgi.

Nu es esmu precējies un man ir bērni, divdesmitgadīgi akadēmiķi, ar kuriem es dzīvoju. Viņi ir jauki un apķērīgi, un viņiem piemīt spēja efektīvi mācīties noteikumus, līdz ar ko viņu mīļākie dzīves principi ir demokrātija un taisnīgums. Taču, ja man viņi būtu jālaiž cīnīties pret citiem uz dzīvību un nāvi, atrastos miljoniem labāku un viņi zaudētu ļoti ātri. Pie tā vainojama viņu vēlme ticēt, ka šādas cīņas ir aizliegtas un ka neviens nevar likt tādās piedalīties; ka viņu ir pietiekoši daudz, lai visi kopā varētu aizstāvēt viens otra rāmos, komfortablos dzīves plānus. Sekojot šai vēlmei, viņi atsakās uzmanīties un tā vietā ieslīgst siltā mierā. Viņi sevi pārliecina ar racionalitāti un statistiku. Es drīz viņus pametīšu.

Nākamos - īstos - es gribu tādus bērnus, kuri nebaidās no dzīves. Viņiem pastāvīgi jāsacenšas savā starpā un tādējādi jābūt spiestiem attīstīt sevi kādā unikālā veidā. Zēniem jābūt veikliem, ātriem, izmanīgiem, viltīgiem un šarmantiem; meitenēm - pievilcīgām un ar augstu emocionālo inteliģenci. Piemēram, es esmu pārliecināts, ka tas, ko sauc par meiteņu intuīciju, patiesībā ir vēl pilnībā nenovērtēta, smalka spēja citos sajust un identificēt apslēptas emocijas, kas īpaši attīstīta sievietēs. Tā jāizpēta, jāattīsta un jaizmanto, gluži kā jebkurš talants. Vēl es gribu, lai viņi visi ir apmācīti kādā austrumu cīņas mākslā, kā arī seko metafiziskai teorijai, kurā balstīta spēja kontrolēt sirdsapziņu, nevēlamas emocijas un sāpes. Citos vecākos maniem bērniem jāievieš skaudība, citos bērnos - bailes. Viņiem jābūt spējīgiem aizdedzināt un sagraut pasauli, ja viņi to vēlas vai arī ja tas ir nepieciešams.

Dilemma starp precēšanos/bērniem un individualitāti vai (sievietēm) karjeru ir melīgs izdomājums. Bērni nav un nedrīkst būt nekāds šķērlis nekam. Pret viņiem nevar būt nekādu pienākumu, kā tikai tie, kurus vecāki paši uzstāda sev, jo ir ieinteresēti redzēt savas sejas restartētas svaigā formā, darbojamies pēc pašiniciatīvas un savas paaudzes loģikas. Ja kādi no viņiem izgāžas vai neapmierina, viņus jebkurā gadījumā pieņems sabiedrība. Tāpēc vajag vēl citus, kuri palīdzēs ignorēt šādas neveiksmes. Vairāk vai mazāk pareizi rīkojoties, sistēmu ar laiku iespējams nodrošināt tā, lai tā varētu turpināt funkcionēt un replicēties arī bez oriģinālā indivīda palīdzības, kas atkal ļautu viņam netraucēti pievērsties sev un savām personīgajām ambīcijām.

Reiz skarbajā 20. gadu Berlīnē bija spiests uzaugt bārenis, H., kuram apstākļi iemācīja pašpietiekamību un spēju izkarot savu ceļu par katru cenu. Jau divdesmit četru gadu vecumā viņš bija ieņēmis svarīgu vietu nacionālsociālistu partijā un pārvaldīja veselu reģionu iekarotajā Polijā. Viņš valdīja no senlaicīgas, grandiozas pils, kas bija atņemta poļu grāfam, taču sāka justies tajā vientuļi un tāpēc izlēma apprecēties un izaudzināt sev pēcnācēju. "Muļķis," viņa sabiedrotie, tikpat spējīgi un viltīgi nacisti, viņu brīdināja. "Tu tikai padari sevi ievainojamu. Kad mēs zaudēsim, tu būsi tikpat atslābis un pašizlutināts, cik vecais morfīnists Gērings. Kā gan tu aizbēgsi?"

Viņiem bija taisnība. Bēgt nozīmēja dezertēt, un, kad tuvojās Padomju armija, H. sagatavot ceļu arī savai ģimenei nebija iespējams. Dubļainie, izsalkušie, rūgtas atriebības pilnie krievu zaldāti neskaitāmas reizes izvaroja viņa sievu un sadedzināja to dzīvu kopā ar bērnu. Taču H. neatlika laika domāt par to. Viņu un citus nacistus vēl joprojām neatlaidīgi meklēja Mossad, kuru efektivitāte uzlabojās ar gadiem, viņu upuriem novecojot un zaudējot izveicību. Viņi rīkojās bez žēlastības, un tieši trīsdesmit piecus gadus pēc kara beigām tika nošauts pēdējais H. sabiedrotais. Tās pašas dienas vakarā specvienība iebruka arī vietā, kur cerēja atrast viņu pašu. Bet ielauzušies viņa kabinetā, tie sastinga pārdabiskās bailēs - viņu priekšā stāvošais H. bija tieši tāds, kā vecajā kara laiku fotogrāfijā, kura bija viņu vienīgais vizuālais pavediens. H. bija tērpies tajā pašā uniformā un viņa acīs zibēja tā pati degsme.

Izmantodams apmulsumu, viņš nošāva pusi izraēliešu aģentu uzreiz, pārējos astoņus pieveikdams tuvcīņā, jo bija pašā spēku pilnbriedā un nevainojami prata kung-fu. Kad pēdējais bija saļimis uz grīdas beigts, vingrais nacists atspiedās pret savu galdu un aizsmēķēja. Viņš novērtēja veikumu un ar baudu vilka cigaretes dūmus. Pēc tam, parakņājies pa vadoņa armijas mugursomu, viņš tajā atrada portatīvo datoru un ieslēdza to. Uz ekrāna videokonferencē no Izraēlas parādījās Simona Vīzentāla vecā, naidīgā seja. Vīzentāla uzvarošais smaids momentā pārvērtās baiļpilnā grimasē. Drebēdams šokā, Vīzentāls atsacījās noticēt savām acīm un mēmi lūkojās uz savu labāko aģentu līķiem.

"Tu skaties uz mani, un domā, ka es esmu tavs ienaidnieks," viņam mierīgi teica jaunais nacists. "Taču es tev neesmu nodarījis pilnīgi neko. Tu vari beigt mani traucēt. Visu labu." Un viņš izslēdza monitoru. Jo viņam bija taisnība - viņš bija H. mirušā pēcnācēja dvīnis, par kura nākšanu pasaulē, pateicoties praksē uzkrātajai pieredzei, bija parūpējies Dr. Mengele. Šis zinātnieks, kas veltījis mūžu dvīņu fenomena izpētei, bija viņu arī paņēmis sev līdzi uz Dienvidameriku un izaudzinājis stingrā uzraudzībā, nodrošinot ģenētiski identisku H. kopiju. Kamēr pārējie nacisti novecoja un bezspēcīgi krita Mossad lodēm, H. bija pavadījis laiku dresējot un pilnveidojot savu rezerves pēcnācēju. Tādējādi viņš bija uzvarējis ilgtermiņā un aizvadīja atlikušos gadus, pievēršoties aviācijai un džungļu medībām.