Kurš vēl atceras to latviešu text-based kvestu, kur tu esi kaut kāds Zemgaļu ķēniņa dēls pavisam agrīnos viduslaikos, vēl pirms krustnešiem utml.? Tas bija kaut kas nepārspējams. Tik inventīvs, uz visām pusēm dažādi pārsteigumi, pilnīgi absurdas mitoloģiskas būtnes, spertas acīmredzami no anglosakšiem un skandināviem, bet ar slāvu piejaukumu - piemēram, tas troļļu barvedis, kurš spēlēja šahu uz dzīvību un nāvi. Tur bija pilnīgi no visas vēstures viss - bet 80% bija latviešu folklora.



Šis ir mans mīļākais skats, kur tu iznāc pirmo reizi pie pašas robežas, uz kuras ir tie mistiskie kalni. No tālienes ļoti romantiski un neitrāli, it kā nekas sevišķs, bet, pienākot tuvāk, atklājās, ka pašos kalnos bija meži, pilni ar sumpurņiem un visādiem veļiem, vienkājiem, apburtām norām, kurās elfi dejoja polku un kopa savus miniatūros augļu dārzus. Pēc kvesta alternatīvās leģendas, kalnu ķēde uz Zemgales - Lietuvas robežas bija eksistējusi visu laiku, un kalni bija apburti - no otras puses tie vienmēr izskatījās augsti, nepārvarami, vienmēr zibeņu un pērkonu varā, tā ka Teitoņu bruņinieki nemaz neiedomājās nākt tuvumā. Pašās beigās, kad spēles gaitā nekādi nebija izdevies atcelt lāstu (es nezinu, vai to vispār varēja izdarīt), tie nogrima pazemē, atklājot visas senlatviešu tautas nespēcīgas pret uzbrukumiem. Bet ķēniņa dēls tieši tobrīd bija iegājis pašā šo kalnu sirdī - caur smilšu alām, tādām kā Māras kambariem, tikai neiedomājami dziļiem. Nodrebēja zeme, fatālā zemestrīce aizslēdza visas izejas, un nācās vien iet dziļāk tumšajās velvēs. Drīz vien miklās smilšakmens sienas pārvērtās granītā, kļuva regulāras, gluži vai kā izcirsts labirints ar sienās ieguldītām, mūžīgi degošām lāpām, kuru liesmu dzīvu uzturēja maģija. Bet tur arī viss beidzās.

Turpmāko varoņa gaitu bija paredzēts atainot nākamajā spēles epizodē, kas nekad neiznāca. Tur būtu bijis tāds kā nebeidzamais pazemes cietums, kurš visu laiku mainās, un tajā cietumā būtu visādas šausmas - senatnīgi līķi moku kambaros, dēmoni. Drīz vien viņš būtu saticis tādu skeletu, kurš šīs pazemes ejas apdzīvojis gadsimtiem ilgi. Skelets viņu aizvestu līdz telpām, kuru akmens sienās izcirsti nebeidzami grāmatu plaukti, kuros savāktas visas Eiropas seno tautu gudrības, paglabātas no Romas Impērijas. Kamēr romieši bija izdzēsuši visu šo tautu kultūru un oficiāli pasludinājuši tās par barbariem, skelets izrādītu visu patiesību. Vēsturiskais kvests pieņemtu internacionālu raksturu, būtu ne tikai par Zemgaļiem, Lībiešiem, Turaidu utt. Man aizraujas elpa, to visu iedomājoties. Es esmu tik satraukts, ka nez vai varēšu aizmigt.