Mums te miestā ir tāda debiloidu māja pie kapiem, kur katru ziemu pilnīgi viss no vienas vietas ir nokarināts ar lampiņu virtenēm. Ne tikai to māju var redzēt no Kosmosa, bet arī var mierīgi norauties epilepsijas krampjus, bet OK, es jau esmu norāvusies smieklu krampjus.
Neko TĀDU jūs nebūtu nekad redzējuši. Atradzes kapsēta no vēla rudens līdz pavasarim. Iesaku aizbraukt ekskursijā.
Īsāk sakot, ar vilkati gājām no kapiem, un šī izlīda no savas migas, kur glabā ļoti daudz mazu lampiņu, un starodama paziņoja, ka jau kuro stundu pie loga gaidījusi mūs iznākam no kapiem, tad sāka gvelzt kaut ko par nakts apmeklētājiem.
Pavērās psiholoģiskais profils. Cilvēks ir izvēlējies savu niecīgo, laicīgo eksistenci pavadīt kapu tuvumā un no bailēm vienkārši katru ziemas sezonu nokarina pilnīgi visus objektus īpašumā ar ļoti daudz mazu lampiņu, ieslēdz stroboskopu un sēž, lai veļi dirsā nekniebtu. Vēl viņai ir bail no kapu viesiem, līdz ar ko apsveru iespēju iet uz kapiem ar rituālajiem priekšmetiem un veikt tur performanci.

Gaiķu Māris pirms kāda laika bija draudzīgs, tad laikam salietojās smagi un ap pusnakti man sāka rakstīt, ka es esot vampīrs, kas jānobloķē, jo biju publicējusi AI modificētu foto par godu Visu Svēto Naktij. Nobloķēja arī, turklāt visur.