- 21.9.06 12:05
-
Man kādreiz bija trusītis.
Skaists mazulis. Uzdāvināja man viņu ziemassvētkos. Toreiz sēdēja kastītē un skatījās uz visu lielām acīm.
Bāc, cik viņš bija mīļš! Kad izlaida no būra, skrēja ap kājām uz riņķi, lai paglaudītu kāds. Manam mazajam sīkajam uz vēdera bērām barību, un trusis ēda nevis no rokas [ko es arī biju iemācījusi], bet no vēdera.
Un vispār - man patika pat viņa vārds - Tusīts Emanuēls Bumbiņa. Brālis nevarēja izteikt Trusītis, Man vienmēr ir paticis vārds Emanuēls, bet mammai likās, ka mazais trusis ir kā bumbiņa..
Šī idille beidzās, kad ārsti man aizliedz turēt mājdzīvniekus mammas alerģijas un manas pēkšņi parādījušās astmas dēļ.. Bet man vienmēr ir bijuši dzīvnieki - kaķi, suņi, eži, stārķi un gliemeži.. Un tagad es vairs mājās neko nevaru turēt..