nu jau pagājis laiks, kopš atgriezos no brīvdienām Latvijā. Bija kaut kā smagi šoreiz. Man likās, ka nekad nesaņemšos, bet pēdējās dienas vakarā, pirms prombraukšanas, nopirku vietējā veikaliņa 2 kapu sveces un devos uz kapsētu, tik ļoti lija lietus un vēl jo vairāk manas asaras.. stāvēju pie vecmammas kapa un kaucu kā tāds mazs bērns. Noliku 2 sveces- vienu no sevis un otru no meitas un gluži vai automātiski nočukstēju, ka mums,vecmamm, viss būs labi. Cīnījos ar milzu noliegumu sevī.Nu ir pagājuši 3 mēneši un man joprojām šī doma ik pa laikam iedur , ka vienīgais cilvēks , kuram patiesi rūpēja mana eksistence, vienīgais cilvēks- mana mīļāvecmamma vairs nav. Un liekas, ka visa mana bērnībā, visas atmiņas par mazpilsētu un jaunību ir pēkšņi kā atdalījšās no manis, liekas, ka viss ir tukšs, kā nodalīts no manas tagadējās dzīves. Liekas, ka man vairs negribas braukt uz savu,kādreiz tik mīļo, mazpilsētu. Es vairs Latvijā nejūtos kā mājās un es patiešām nekad neticēju, ka es to teikšu un jutīšu.
Un man žēl, ka man ar mammu nesanāk un ar tēti nesanāk nekādas attiecības. Tas sāp un tajā pat laikā,nesāp, jo es jūtos vīlusies.
***
citkārt, kamēr baudīju savu šķietamo brīvību un ēdu karbonādes un dzēru latviešu alu, viņš, mans lieliskais vīrietis, sauļojās Itālijā, teiksim tā, strādāja. Un jā, šī bija pirmā reize kad bijām šķirti tik ilgu laiku un man bija nedaudz bail pie kā tas novedīs vai nenovedīs. Un man jorpojām nav ne jausmas kā lai es cīnos ar savu mazvērtības kompleksu. Pat ja tam nav iemesla.
Kad ieraudzīju viņu, atkal izkusu, izplūdu viņa smaidā, sejā, rokās, sirdī, atturīgi dzelžainajā raksturā. Es joprojām mācos mīlēt, kaut kā bail vilties vēlreiz , es tik ļoti ātri pieķeros, ja ir pie kā.
***
Un man žēl, ka man ar mammu nesanāk un ar tēti nesanāk nekādas attiecības. Tas sāp un tajā pat laikā,nesāp, jo es jūtos vīlusies.
***
citkārt, kamēr baudīju savu šķietamo brīvību un ēdu karbonādes un dzēru latviešu alu, viņš, mans lieliskais vīrietis, sauļojās Itālijā, teiksim tā, strādāja. Un jā, šī bija pirmā reize kad bijām šķirti tik ilgu laiku un man bija nedaudz bail pie kā tas novedīs vai nenovedīs. Un man jorpojām nav ne jausmas kā lai es cīnos ar savu mazvērtības kompleksu. Pat ja tam nav iemesla.
Kad ieraudzīju viņu, atkal izkusu, izplūdu viņa smaidā, sejā, rokās, sirdī, atturīgi dzelžainajā raksturā. Es joprojām mācos mīlēt, kaut kā bail vilties vēlreiz , es tik ļoti ātri pieķeros, ja ir pie kā.
***
Es gribu bērnu un ģimeni lai arī pieļauju, ka reālajā dzīvē pie tā pierast būtu grūti, jo , viena audzinot meitu, kļuvu no sākuma vāja un pēc tam tik pašpietiekama un stipra un praktiski nesagraujama. Un tas noteikti varētu traucēt , mācos būt vāja, bet emocijas likt nost.
Un galu galā, visas tās depresijas, kas vilkās gadu garumā, bija pilnīgi liekas.
Tā nebija mīlestība, tas bija mirkļa vājums un akla uzticība un piedod, bet Tu nebiji un nekad nebūsi nevienas pašas manas asaras vērts, ko Tu ar savu attieksmi šobrīd parādi visai pasaulei/ja kādu tas maz interesē.
***
Meklēju sevī motivāciju, daudz lasu un esmu atsākusi smēķēt, gatavot labus ēdienus un klausīties mūziku.