velosipēds nosviests ,basām kājām pāreju pār nelielo siena pļavu, kājās duras siena vālos izlīdušās usnes, tālumā kaimiņš trin izkapti un man no rokām izkrīt baltā porcelāna bļodiņa ar robaino malu. Dobji atsitas pret izkaltušo zemi un pērkons pār kokiem lēni un pamatīgi velk debesu bļodu skarbā dūrē. Smaržo rozes pie Tavas mājas stūra un
mana dzeltenā kleita un naktsvijoles vakaros. .
Rokas smaržo pēc zemenēm.
Vecmamm, Tu man ļoti pietrūksti. Es tā gribētu vēl ar Tevi pasēdēt uz bluķīša paēnā un gribētu lai aukstā ziemas dienā Tu mums uzvāri siltu pienu ar medu.
Mums viss ir labi.
Ceru, ka Tev arī.