uz baznīcām vienmēr eju pēc miera, man patīk vērot gleznojumus, protams, ka uzkāpu arī tornī.. lejā kāpojot satiku vīrieti gumijas kurpēs , šortos ar spaini rokā, izrādās ka mācītājs, kurš tur pat arī dzīvo, palīdz remontadarbos. Tik izteikti neslimi pozitīvi domājošu,zinošu, gudru mācītāju redzēju pirmo reizi. Mēs norunājām 3(!!!) stundas par dzīvi,par vēsturi, bet nevienu pašu brīdi nerunājām par to cik kas ir slikti un negaudāmies par to kādi laiki pienākuši un tas šķita tik pašsaprotami. Tā vienkārši trīs stundas gājām viens otram garām, tā bija sava veida miera iegūšana pēc pēdējā laika notikumiem, jo līdz šim nekur citur mieru kā pie jūras nespēju atrast, braucu entos kilometrus un sēdēju katru vakaru viena. Praktiski viena. Kaut kas jau tur ir. Mani jau pēdējos pāria gadus kaut kā dīvaini velk pie reliģsikām celtnēm, citreiz gribas kaut pie durvīm pastāvēt un tā izklausīties sevī, esmu bijusi pēdējā laikā vismaz pārdemsit bazbnīcās, bet šī bija pavisam īpaša.