varetu

Fri, 05 Apr 2013 20:15:01 GMT

"Namdurvis tik un tā dega briesmīgi gaišas. Viņa stāvēja kāpienu zemāk. Sapņaina, skats aizmaldījies prom.(..) tad viņa bija citāda (..) - ar šaubām un gluži sievišķīgu nevarību, tāda kā tuvāka.. Ha, bet vai tad es protu izmantot,lūk, tas taču nav iespējams, viņa stāv vēl, kā gaidot,akdies, es zinu-dažus mirkļus vēl, un mute man top sausa, es mulstu no viņas tuvuma un knapi turos uz kājām, es reibstu no viņas skata, kas klīst prom, no elpas, kas smaržo pēc siltiem vasaras vakariem, es jūtu, ka tūlīt zaudēšu prātu, un tomēr-tas nav iespējams, muļķības, glupas fantāzijas, pēc visa, kas ir bijis, kas šovakar noticis, pat, ja viņu nekad neredzēšu, pat, ja visu atlikušo mūžu sevi ienīdīšu-un, kas zina, arī viņa mani, jā, arī tad, ja viņa smietos, tik un tā, tur nekas nav grozāms.
Gaismas stars krita ieslīpu, un pavisam tuvu tīmeklītis ietrīsējās un saplīsa. Un pēkšņi es spēru to pussoli, mazliet pieliecos uz priekšu un-un manas rokas neatdūrās pret sienu, es turēju plaukstās viņas galvu, lielu, brīnišķīgu, smaržīgu puķi, es pievilku sev klāt, un viņa nevairījās, viņas acis pavisam tuvu, viņas lūpas tik tuvu kā nekad, un es tās vairs neredzēju, tikai sajutu viņas mutes valgumu savējā, un visa pasaule kļuva Viņa."
/A.Auziņš Lietus slapja sniega veidā./

Fri, 17 Feb 2012 19:13:39 GMT

Pirmā cikāde
Viņš teica un
Pačurāja.
Issa
/Maksanss Fermīns. Sniegs./

Tue, 14 Feb 2012 21:14:51 GMT

sildi mani tik silti
kā mīļāko lāci
sega līdz degunam
dvaša uz stikla
izelpo baltu kuģīti
mēs brauksim ar to uz parīzi
guli
/Ieva Rupenheite. Vajadzīgo pasvītrot./

Fri, 10 Feb 2012 18:12:34 GMT

Vēlējumies

...un lai tev būtu vēl lielāka temperatūra, lai tu mūžīgi gulētu mūsu vecajā gultā bezpalīdzīgs un aklam kucēnam līdzīgs. Bāz mutē termometru un guli.
Bez ļauniem un viltīgiem draugiem, svešiem, dīvainiem vecākiem, svarīgiem darbiem - es būšu tev māte un tēvs, brālis, sieva un vīrs. Vēja bakās un plaušu karsonī, psihozē, neirozē, cūciņās, masalās.
Runā ar mani. Kutini mani. Pastāsti man, ko tu domā.

/Kārlis Vērdiņš. Biezpiens ar krējumu./

Thu, 09 Feb 2012 15:02:02 GMT

Kādu rītu plīstošas ūdens krūkas skaņa galvā izdiedzē lāsi dzejas, pamodina dvēseli un dāvā tai savu skaistumu. Tas ir mirklis, lai izteiktu neizsakāmo. Mirklis, lai ceļotu nekustībā. Mirklis, lai kļūtu par dzejnieku.
Neko neizskaistināt. Nerunāt.Skatīties un rakstīt. Nedaudzos vārdos. Septiņpadsmit zilbēs. Haika.
Kādu rītu mēs pamostamies. Laiks atkāpties no pasaules, lai labāk par to brīnītos.
Kādu rītu mums ir laiks redzēt sevi dzīvojam.
/Maksans Fermīns. Sniegs./

Tue, 07 Feb 2012 18:55:47 GMT

-Tēvs, - viņš teica savas dzimšanas dienas rītā pie sudrabotās upes, -es gribu kļūt par dzejnieku.
Priesteris gandrīz nemanāmi sarauca uzacis, tomēr ļaujot nomanīt dziļu vilšanos. Ūdens spogulī atspīdēja saule. Mēnesszivs izslīdēja caur bērziem un nozuda zem koka tilta.
-Dzeja nav amats. Tā ir laika kavēklis. Dzeja ir plūstošs ūdens. Kā šī upe.
Juko iegremdēja skatienu klusajā un zūdīgajā ūdenī. Tad pagriezās pret tēvu un teica:
-Tieši to es vēlos darīt. Es gribu iemācīties skatīties, kā paiet laiks.

/Maksanss Fermīns. Sniegs./

Sun, 05 Feb 2012 18:37:21 GMT

..
Katru sniega dienu viņš agri izgāja no mājas un devās kalnu virzienā. Viņš vienmēr devās uz vienu un to pašu vietu, lai rakstītu dzejoļus. Apsēdās zem koka sakrustotām kājām un palika tā stundām ilgi, klusībā izvēloties septiņpadsmit pasaules skaistākās zilbes. Beidzot sagaidījis savu dzejoli, viņš to uzklāja uz zīdpapīra.
..
Ceļā saules bālajā svaigumā viņš sastapa jaunu sievieti, kas pie strūklakas smēla ūdeni.
Noliecoties viņas tunika pie paduses pavērās un atsedza sniegbaltu krūti.
Pēc brīža savā istabā Juko pieskārās pierei: tā bija karsta kā glāze dedzinoša sakē.
Viņš iemiga, loceklim saslejoties plaukstā kā sarkanajam piparam.
Laukā piesala.

/Maksanss Fermīns. Sniegs./