vardotaja

Ir ļoti jocīgi, ka tagad ir ko darīt. Un Daudz ir. Un visu laiku. Un tas nebeigsies tuvākos gadus.

Jocīgi, vienlaikus mazliet biedējoši un nenoliedzami atsvaidzinoši un iepriecinoši. Lai arī vakaros ir nogurums. Vai varbūt tieši tāpēc.

Ja sešos vakarā pamalē vēl sārtojas saulriets, ir skaidrs — laiks gaidīt pavasari! :)

Man gribas smalkas, skaistas lietas. Ne daudz, bet lieliskas. Ne uzkrītošas, bet dārgas. Ne greznas, bet kvalitatīvas. Tā, lai istaba pustukša, bet lai katra lieta, ko tur ieraugu, ir ar savu stāstu un īpatnību, ar kaut ko, kas tieši šo lietu liek man paturēt pie sevis.

Un vēl man vairs negribas neko taisīt, adīt, pīt, vīt, mežģīt, līmēt, skavot... Liekas, ka tā bija kārtējā tāda fāze, kam izgāju cauri. Sāku uzskatīt, ka dzīve ir par īsu, lai taisītu tāpēc vien, ka negribas pirkt. Ja kaut ko vajag, tad vajag. Ja nevajag tik ļoti, tad — tad nevajag vispār. Un, ja es ko taisu, tad tikai ko īpašu. Tikai tāpēc, ka neko tādu citādi nevar dabūt.