Homo virtualis
Es sāku pazust.
No malas skatoties uz mani ikdienā, noteikti būtu ārkārtīgi garlaicīgi. Cauru dienu sakumpušu muguru nenogurstoši blenžu ekrānā patumšā istabas kaktā. Ja man pajautātu, ko reālu es esmu izdarījusi šāis dienas laikā, atbilde nāktu lēnām, ar minstināšanos, stomīšanos, būtu neveikla un nenoteikta. Rodas pat ne vairs mazliet, bet gan stipri sirreāla sajūta — es vairs neprotu dzīvot pa īstam.
No malas skatoties uz mani ikdienā, noteikti būtu ārkārtīgi garlaicīgi. Cauru dienu sakumpušu muguru nenogurstoši blenžu ekrānā patumšā istabas kaktā. Ja man pajautātu, ko reālu es esmu izdarījusi šāis dienas laikā, atbilde nāktu lēnām, ar minstināšanos, stomīšanos, būtu neveikla un nenoteikta. Rodas pat ne vairs mazliet, bet gan stipri sirreāla sajūta — es vairs neprotu dzīvot pa īstam.
Tas jālabo. Sāku eksperimentu: dzīve IRLā.
Tagad.