vardotaja

Tas merkantilais kaķis ir klāt katru reizi, kad kāds taisa tostermaizes, un paliek tik mīļš, tik labiņš, ka teju vai nimbs uz galvas veidojas. Un neaizmirst balsī izteikt savas nemaz ne tik klusās cerības.

Aizgulēšanās rīts. Bet tas nekas...

Trolejbusā iekāpa jauniešu pārītis — aptuveni videnes pēdējo klašu/pirmo kursu studentu vecumā. Visu ceļu meitene nenormāli borzīja virsū čalim. Par ko? Izrādās, viņš gājis lēnāk nekā viņa, tāpēc viņai pa galvu sities lietussargs. Tad viņa šim uzrūkusi — velcies ātrāk! — un viņš, sev par nelaimi, paklausījis... sev par nelaimi, jo tagad tas bijis par ātru, un dāmītei atkal nav bijis labi. Pēcāk jau lamāšanās pārgāja uz vispārīgām tēmām kā, piemēram, ka viņai visi vienmēr braucot ādā (man gan izklausījās pretēji), un, nē, neviens ne pie kā neesot vainīgs (arī izklausījās pretēji), un, un, un...
Apbrīnoju čaļa pacietību. Es, ja būtu ar šādu meiteni sapinusies kā čalis (vai pat ja ne), pēc pirmajām 10 minūtēm būtu izkāpusi random pieturā un bye-bye beauty... :)