Tā sajūta

Cik gan viens cilvēks spēj vispār būt egoistisks!

Labam garīgajam baigi pietrūkst Kusturicas.
http://www.youtube.com/watch?v=Pjlnw9MV6QE
Laikam jānokačā kaut kas!

Is it getting better? Or do you feel the same?

Tik jocīgi būt vienai. 5 gadus nebiju bijusi viena.

Ak jā, agrāk jau es skaitījos acu_mirklis, bet nācās..vai ziniet. Nu kaut kā tā.

Tad, kad pienāk brīdis, kad tu ilgojies pēc otra tikai tad, kad viņa nav blakus. Bet, kad viņš ir - par to vien domā, kā gribētos, lai ātrāk brauc prom. Un brīdī, kad viņš aiz sevis aizver durvis, no otras puses, tu jūti savādu atvieglojumu, no kura tev pašam paliek kauns. Tad mīlestības sen kā vairs nav. Njā, pieradumam liels spēks. Nudien. Un saprast to iespējams tikai tad, kad ir kāds cits blakus. Nekrietni? Dzīve jau vispār pati par sevi ir nekrietna :D Tāpēc vienkārši ir jādzīvo un jāpriecājas! :) Fuck you all! :D

Pats svarīgākais un vēlamākais visiem saprātīgi domājošiem un krietniem cilvēkiem ir miers - miers, kas apvienojas ar pašcieņu. /Cicerons/

aizvērtiem plakstiem
pret sauli
elpot

Dīvaini atrasties starp divām attiecībām. Vienas, kas it kā visādi citādi ir beigušās, tikai ne tevī pašā iekšā. Otras, kas it kā sākas, bet īsti vēl nekas nav sācies. Ir tikai nojausma par to, kas varētu būt. Atrasties starp atmiņām, kuras var vēl sagaršot un just..un ilūzijām, kuras spēj uznākt tik pēkšņi un tikpat pēkšņi - izgaist. Tas ir kā atrasties kara laukā un cīnīties divās pretējās frontēs. Tikai tā cīņa ir tevī pašā. Iekšā. Un tu ne uz brīdi nespēj apstāties, jo negribi zaudēt nevienu no šīm cīņām. Un tu nespēj izvēlēties, kurā cīņā padoties.

             Un viņš cēlās un krita un atkal cēlās, lai šautu uz to, kas bija ierakumu otrā pusē. Uz to blāvo tēlu, kas nebeidzamo zalvju izklepotajos dūmos bija pavīdējis viņa apziņā kā kaut kas savādi tuvs un aizmirsts. Viņam likās, ka šo tēlu iepriekš jau bija redzējis, tikai nespēja atcerēties kur. Varbūt skolas laiku draugs? Brālis. Tas blāvais, miglā tītais tēls bija brālis. Viņi cīnījās katrs savā pusē. Katrs savai taisnībai un savai sirdij. Viņi nekaroja viens pret otru. Bet savas dzimtenes vārdā. Savai zemei. Vietai, kur kopā uzauguši, vietai, kas viņus barojusi un auklējusi tik spēcīgus, lai tagad cīnītos un nekad neuzvarētu šai karā. Un viņi cēlās un krita, un sprādzienu sviestie dubļi ledaini un slapji šķīda pret viņu sejām. Tie dedzināja miesu kā sveloša uguns. Kā tā, kura viņiem lika vēl pēdējo reizi nostāties otram pretim un pacelt pret brāli ieroci...

Ja man kādreiz būs bēres (nu kādreiz jau noteikti būs :D), es negribu, lai visi raud. Es gribu, lai visi smejas, piedzeras līdz nemaņai vēl pēdējo reizi ballītē uz mana rēķina. Klausās stulbu popsu un aprunā mani no sērijas "Mellā to un Mellā šito" par tādām lietām, ko pats sātans pat nezināja un tā, lai es jau pirmajās 10 minūtēs zārkā vismaz 5 reizes uz riņķi apgrieztos.

Kādam šī būs skumja diena. Kādam - varbūt skaistākā viņa mūžā. Bet ārā ir tik zilas debesis un spīd tik pavasarīga saule, ka nevajag skumt. Vajag iet ārā un ieelpot svaigu gaisu!

Protams žēl, ka ne vienmēr dzīvē notiek tā, kā esam plānojuši, cerējuši, gaidījuši. Bet, ja mēs tikai visu laiku saņemtu no dzīves to, ko gribam, kur tad mums būtu iespēja attīstīties. Augt. Pilnveidoties. Un, galu galā, kļūt labākiem.

visnotaļ interesanta dieniņa šodien izvērtās... :D pilnīgi sasmējos.

Tikai mazliet bail no vilka bēgt un lācim uzskriet..

Galva sāp. Varbūt no dzertā alus, varbūt no negulētās nakts. Varbūt no bezjēdzīgām sarunām. Kas viņu lai zin..

vot kā lai vienam idiotam iegroza smadzenes pareizajā vietā? sēž viņām virsū..par zemu noslīdējušas laikam. grrrrrrr

Ja Tu negribi būt mans draugs, es Tevi neaizkavēšu.

Dīvainas tās dzimšanas dienas. It ka tiem vajadzētu būt taviem svētkiem, kad vari pelnīti atpūsties, visi tevi lutinātu, neko neliktu darīt, bet nekā. Jāgriež rasols, jācep kūkas, jātīra māja, jo redz - brauks ciemiņi...un ar vienu roku tam visam paralēli - jāauklē bērns. Eh. Noderētu kāds palīgs. Tikai esmu mājās pilnīgi viena un raujos melnās miesās.

Ieliku sludinājumu, ka vēlos iepazīties (nopietniem nolūkiem). Gribējās paskatīties, kāda tad būtu tā atsaucība, ņemot vēl vērā, ka man ir 10 mēnešus vecs dēlēns.. Divās dienās esmu saņēmusi pie 20 vēstulēm. Un viņas tikai nāk un nāk. Jēziņ, kādi kadri tik neraksta. Pieklājīgi uzņēmēji ar tiešu aicinājumu - "kad un kur Jums būtu ērtāk satikties?". Pat nepajautā kā mani sauc :D (laikam viņiem tā jau ierasta lieta), rupji cietumnieku tipa tēviņi, kas raksta nepieklājīgi un atsūta fotogrāfiju, kurā redzami paši sevi fotografējot spogulī un rādot trīspirkstu kombināciju, naivi jauni puiši no laukiem sporta biksēs. Nāk slavinoši teksti - "cik gan skaista tu esi; cik jauka māmiņa; kas man jādara, lai tu ar mani iepazītos; kādai atlasei man jāiziet cauri"....Patīkami, protams, patīkami. Bet cik gan izmisuši ir daudzi vīrieši..Pilnīgi skumji sametās.

Tad, kad tev pretī sēž viens vecs, labs čoms un, turot rokā kūpošu kafijas krūzi, stāsta cik ļoti viņam dzīvē neiet, tev pašam paliek kauns vispār žēloties...Lai dzīvo rock'n'roll, vecīt! Turies!