Tā sajūta

Šovakar esmu īpaši nerātna... ;)

Auto tehniskajā apskatē strādā pārsvarā tikai jauni džeki un viņi visi izskatās kaut kā interesanti dīvaini!

dzha posts par seksu bez jebkādām jūtām (atrodams lūk šeit http://klab.lv/users/dzha/257326.html?mode=reply), arī manī ir raisījis pārdomas par to, vai man pašai tas patīk, cik lielā mērā tas šķiet interesanti un, galu galā, kāpēc cilvēki izvēlas tā dzīvot un ar to vispār aizraujas.
Vispopulārākais un loģiskākais jau, protams, būtu secinājums, kā šāda tipa (ja mēs varam tā teikt) cilvēki vienkārši bēg no atbildības un jebkādām saistībām. Šeit es domāju tādus, kuri nevēlas veidot nekādas attiecības.Vairumā gadījumu viņi vienkārši nevēlas jebkādas saistības uzņemties, bet, jāsaka, ka ir arī apstāklis, kad cilvēks to vienkārši nespēj. Jo, varat piekrist vai nepiekrist, arī regulārs sekss ar svešinieku (ne draugu, ne paziņu, bet pilnīgi nepazīstamu cilvēku), ir uzskatāms par sava veida saistību. Tāpēc šie cilvēki meklē arvien citus un citus svešiniekus, burtiski, izmantojot viņus un pēc tam aizmirstot. Vienalga, vai ie ir klubi, sludinājumi, eskorts un tādā garā. Tādi cilvēki nepasūta vienu un to pašu ielasmeitu vairākas reizes, ja izvēle taču ir tik liela!
Pie otrā tipa varētu iedalīt tādus cilvēkus, kuri spēj gūt seksuālu apmierinājumu tikai akta laikā ar pilnīgu svešinieku. Šeit nav daudz ko piebilst, jo tā ir vienkārši, tā teikt, novirze no normas. Psiholoģiska problēma. Šādā stāvoklī, kad esi kopā ar pilnīgu svešinieku tu nervozē, viss ir kā pirmajā reizē un tas uzbudina.
Trešais variants, manuprāt, ir tāds, ka cilvēkam  vienkārši, kā sacīt, tas piedur. Vai nu garlaicības pēc, vai asāku izjūtu cienītājiem, vai, tā saucamajiem, seksa "kolekcionāriem" utt. Bet arī šeit ir ļoti nemanāma un šaura robeža ar otro tipu, kam tā ir vienkārši, rupji sakot, slimība.
Tu nekad nevari pateikt, kas cilvēkam iekšā darās, kāpēc viņš tā vai savādāk rīkojas.
Nezinu kā ir starp sievietēm gan jau, ka tāpat, bet es zinu, ka daudzi vīrieši apskauž savus konkurentus tieši šo panākumu dēļ - viena, otra, trešā, divdesmitā, simtu pirmā... Bet vai kādreiz kāds no šiem apskaudējiem ir aizdomājies, ka varbūt cilvēkam tā ir nepieciešamība un viņš vienkārši savādāk nevar? Un, ka šis cilvēks, savā iekšējā būtībā, patiesībā, ir ļoti nelaimīgs...

Man bieži uznāk vēlme nostāties spoguļa priekšā un pateikt savas dzīves mērķus skaļi. Un kad es dzirdu to pati no sevis, man paliek tik labi. Tad es jūtu kā spēks ieplūst un virmo manī.

Kāpēc vienmēr, kad beidzot viss iet pēc plāna, ir jāparādās kaut kādiem stulbiem apstākļiem, kas visu sarežģī? Kaut kādi Mērfija likumi, jei bogu!

Šobrīd man šķiet, ka es varētu vienkārši eksplodēt. Kā viens bijušais ar savu tizlumu ir spējīgs sabojāt visu vakaru!!! :@