|
|
Sunday, December 20th, 2009
|
2:43p
izkliedētība ir sasniegusi maksimālo punktu. ap pusdienlaiku nolēmu salikt plauktos grāmatas, kas izkaisītas pa galdiem un pagaldēs, pie gultas un ap to, bet izrādījās, ka teju visas ir vajadzīgas, visas teorētiski tiek lasītas. saskaitīju, ka kopumā šobrīd esmu iesācis 17 grāmatas. vairums guļ atvērtas uz mutes otrajā, trešajā nodaļā un lēnām nosmok aiz turpmākas uzmanības trūkuma.
(comment on this)
|
3:01p
...1805. gadā garīgi slimais helderlins tiek ievietots tūbingenas klīnikā, kuru vadīja ferdinands authenrīts (medicīnas vēsturē viņš iegājis kā izgudrotājs maskai, kas psihiski slimos "atturēja" no kliegšanas). jau gadu vēlāk viņš gan tiek no slimnīcas izrakstīts kā nedziedināms, un ārsti neparedz viņam nodzīvot ilgāk par gadiem trim. uz šo laiku savā apgādībā viņu uzņem galdnieks ernsts cimmers - izglītots vīrs, kurš savulaik lasījis un apbrīno helderlina "hyperion". dzejniekam tiek atvēlēta augšstāva istaba namā, kurā mitinās galdnieka ģimene un kas savulaik bijis pilsētas nocietinājumu tornis. cimmers un viņa ģimene rūpējas par garīgi vājo helderlinu līdz pat viņa nāvei, kas pienāk vien 36 gadus vēlāk. vilhelms vaiblingers, jauns dzejnieks un jūsmīgs helderlina darbu cienītājs, sarakstījis nomācoši drūmu darbu, kas sniedz ieskatu tukšgaitā, kādā aizrit helderlina mūža otrās puses ikdiena. gadiem ejot, helderlins kļuva par tādu kā tūrisma apskates objektu, kuru apciemoja ziņkārīgi ceļotāji un autogrāfu kolekcionāri. spontānos saprāta uzplaiksnījuma brīžos, viņš dažkārt tiem sacer īsus dzejoļus, kuriem ir perfekts pantmērs un atskaņas, bet vairumā gadījumu jēgā nenolasāms vēstījums. zināmākais no izņēmumiem ir rindas, kuras viņš veltījis savam kopējam cimmeram:
"die linien des lebens sind verschieden
wie wege sind, und wie der berge grenzen.
was hier wir sind, kann dort ein gott ergänzen
mit harmonien und ewigem lohn und frieden..."
(comment on this)
|
5:00p
lucian freud: my mother was ill for eight or nine years. she was in her nineties when she died. she had tried to kill herself when my father died. she did a perfectly good job, but she was found by her sister, who lived next door and brought her back to life when she was virtually dead. after that, even though my mother had amazing health and was really fine, she pretended she was very ill. she was just terribly depressed to be still alive. i started painting her, because she had lost interest in everything, including me. before then, i always avoided her because she was so intuitive that i felt my privacy was rather threatened by her.
"the painter's mother iii",(1972), oil on canvas
"the painter's mother (final version)", (1982), etching
(comment on this)
|
|
|
|