dīvaina,mierīga un vēļreiz dīvaina diena..

šodien viņš atbrauca pie manis..ak dies..mazliet izkāmējis,mazliet vājš,bet mans..mans vienīgais..
Visu dienu nenolaižot acis skatijos uz viņu...brīžiem pat šķita,ka tas kļūst pat stulbi un apnīkoši,bet tāpat nespēju to pārtaukt...
Viņš izskatās kkā savādāk..ne slikāk..nē..bet savādāk...
Viņš ir mainijies,šķiet,ka pat fiziski..vismaz man tā šķita..
šķiet,ka pat viņa seja ir citāda,savādāka balss,acu skatiens,pieskāriens,domas viņa galvā..viņš man šķita mazliet citāds,bet tik tuvs...tik tuvs,ka viss ko vēlējos bija piespiesties vēl ciešāk klāt,samīļot vēl stiprāk,skūpstīt vēl biežāk un turpināt nepārtraukti viņu vērot gluži kā vērtīgāko muzeja eksponātu...
Es nespētu to pārdzīvot,ja pagāšnedēļas pārdzīvojums būtu beidzies savādāk...vnk nespētu...dievinu viņu un tai pašā laikā ir bail no tā..bail no tā,ka es tiktiešām varu pilnībā uzticēties vīrietim..pirmo reizi..bail,ka patiesi šis cilvēks ir kļuvis par daļu no manis pašas...

Varbūt tas ir tādēļ,ka tik ļoti ilgojos,varbūt tādēļ,ka biju tik ļoti nobijusies,ka vinju vairs neredzēšu un sajūtu svētlaimi jūtot viņu sev blakus..viņš guļ,bet es..es skatos kā aizvēris actiņas mierīgi elpo,klausos viņa elpas vilcienos un pielīdzinu tās koku galotņu šalkoņai..kaut arī nē..šo skaņu nevar salīdzināt ne ar ko..tas ir mans vīrietis un viņš ir tepat..man līdzās..un kopā mēs varam visu!