nobira pāris asaru,Tu atkal smejies pagalmā un nekad,nekad nebūsi tāds,kādu es Tevi mīlu.

tagad es gribētu iziet ārā pie mājām ar Elīnu un ņurcīt vasarīgas liepu lapas parka pakalnē un runāt pārmaiņu pēc par,piemēram,nākotni.cik stulbi ir gribēt kaut ko citu kad jūti,ka būt kaut kur tālāk no mājām neesi pelnījis. tā laikam ir laime bet šobrīd nelaime jo es viņu nesatikšu.
iesāku lasīt grāmatu un pārstāju to darīt pēc viena teikuma- "Dzīve dažkārt satver cilvēku,rauj sev līdzi,noslēdz,piepildot ar kaut ko,viņa gājumu un tomēr nav īsta,jo atstāj cilvēku pazemotu."