es pamostos no sistēmas,vadi grauž vēnās un galva sver vairāk. Mani pirksti ir notirpuši,acis nogurušas un sirds pukst tik lēni,lēni. Plaukstā iespiesta pildspalva,otrajā-papīrs un daži neveikli uzskricelēti vārdi. Galvā skan skumjākie vārdi pasaulē un acis redz tikai to,ko redzēja tad,kad neko nedrīgstēja redzēt. Kājas ir piesietas pie smagiem baļķiem,dzirdu mammas balsi un pagātnes rēgus. Dzirdu draugu smieklus un pieķeru sevi žēlojam sevi.Pirksti ir notirpuši,bet man tik ļoti vajag rakstīt un sagaidīt vēstules. Tas ir vairāk kā ļoti svarīgi.Uznāk vājprāts,kad "es gribētu būt mazs enģelītis,kurš uz Tevi skatās no mākoņa maliņas". Bet Tev viens jau ir,un man labāk negribēt,vienkārši droši vien ir jauki būt šķīstam. Sistēma klusē,kājas smagas un galva neko nedomā. Acis redz mitru spilvenu,blakus guļ mīksts lācis,zem divām segām ir nedaudz karsti.Ienāk mamma,es lēnām pamostos,sistēma sāk pīkstēt dīvainām skaņām-" mammu,saki lūdzu,ka esmu neārstējama šizofrēniķe un tas,kas ir noticis un notiks,ir tikai mana iedomu pasaule,un vēstules,kuras es saņemu,rakstu es pati,saki,ka nekas no tā nav īsts". Sistēma izgaisa,ienāca mamma un teica,ka atkal man pastkastē ir liela vēstule no centrālcietuma. Šizofrēnija ir tikai sapnis,viens no tiem-nepiepildāmajiem.