Un tā arī nepiezvanīja.
Tik sen nejustas trīsas,vēl tagad,te pat rakstot-vēl jūt.
Ai nu ne jau Tev bija jābūt tam,kurš izdzenā manus tauriņus tad,kad tie pēc ilgiem gadiem bija sākuši plaukt un tikai priekš Tevis.Tu teici ka Tev arī,bet tad vajadzēja zvanīt.
Labi jābeidz būt tik sīkumainai.nē,es tikko dzirdēju kā iegāji savā dzīvoklī,nu fak,kāpēc tik vēlu un kāpēc tieši Tu,vecais draugs?
Es aizbēgu prom no gadu ilgām rūpēm un siltuma,galu galā-draudzības,es izbeidzu tās attiecības,jo pieķēru sevi pie domas kad ieskatījos Tev acīs tad,kad tās vērsās prom- NEVIENS NEKAD TEV NEMīLēS TIK STIPRI Kā ES.
Un Tu atzinies un es arī un visam jānotiek lēnām un bļaģ kas par dusmām,es taču Tevi gaidīju.
Redzi,ko Tu,mans mīļais maita,esi izdarījis?
Vienu vakaru Tu neatnāci un es jau rakstu šausmu eseju it kā būtu aizklīdis mēnesi.
Es šodien pagaršošu valriekstu,kuru Tu,garš būdams,norāvi no mana valriekstkoka kaut kad nesen.
Būs garšīgs.