| Pamodini mani, kad septembris beigsies |
[Aug. 19th, 2009|04:34 pm] |
Es gaidu vēsumu. Kad svelme pāries, kad jūtas nemeklēs nesāpīgāko veidu kā uzsprāgt. Kad saule spīdes, debesis būs zilas. Kad zaļie bērzi pie mana loga mūžīgi zaļos. Kad saule nespīdēs manā logā, bet zaigosies pretējo māju sarkanajos mūros. Kad nebūs karstuma. Kad varēs elpot. Būs dzestrs un tīrs gaiss. Būs cerība. Lietus jau visu būs aizskalojis, bet būs sauss. Kad vējš neprātīgi plivinās matus. Kad būs dzidrs gaiss, kad vēsums ieplūdīs plaušās. Kad viss būs skaidrs. Būs pie kā pieglausties un just sākumu. Just vainas apziņu sašķīstam sešās, svešās lauskās. Kad varēs elpot. Kad tu man vairs nebūsi. Kad varēs dzīvot. Tu neesi slikts. Bet man vajag brīvību būt, brīvību zināt un gūt. Brīvību sev. Tāpēc es gaidu vēsumu. Es gaidu rudeni. Rudens ir mans. Rudens bija arī mūsu. Bet egoiste to grib sev. Tu esi pārāk silts, lai es spētu sajust vēsumu. Lai varētu elpot. Man pietrūkst cerības. Man pietrūkst bezcerības. Man pietrūkst satraukuma. Tomēr bez tevis nevar.
Un vēsums ir atnācis. Ir atnākusi cerība. Bezcerība. Neziņa un satraukums. Tu esi palicis. Un man ir mans vēsums. Tā ir mana elektrība, mana narkotika. Rudens. Jā, tu esi mans. Tu esi mana nots. Tu esi mans viss. Mans rudens. Man nevajag ne ziemas, ne vasaras, ne pavasara. Man vajag vēsumu un nu man tas ir. Rudens. I hope you had the time of your life. |
|
|