Ikdienišķs spams

Šorīt devos uz darbu un man pretī nāca divi cilvēki, viens vecs, viens jauns... Abi cilvēki pa ceļam runāja, vairāk gan vecais cilvēks. Vecā dāma škita norūpējusies, un nedaudz satraukta, vienkārši norūpējusies par to, lai viss izdodas, lai bikses būtu tīras un izgludinātas un lai arī krekls būtu tīrs un izgludināts. Galvenais ir paspēt, paspēt laikā visu sakrātot, apģērbt, pateikt kādu mīļu vārdu, pavadīt, sagaidīt un vēlāk kopīgi doties mājās. Taču ne jau šī vecā dāma ir šodienas uzmanības centrā, uzmanības centrā šodien ir tas mazais ķipars, kuram gladiolas stiepās augtu pāri galvai. Viņas bija tik lielas... Kā gan viņš vispār šīs galdiolas spēja noturēt?! Bet viņš nesūdzējās. Viņš nesa milzīgās puķes tik uzmanīgi, it kā no tā būtu atkarīga kāda dzīvība. Mazajam ķiparam sejā varēja lasīt tik lielu atbildību, kādu es sen nevienam neesmu redzējis. Jā, bija arī satraukums, taču šī atbildība, kas daļēji minās ar neziņu par to, kas būs un kā būs, šķita tik svinīga, ka pat olipmiskās lāpas iedegšana salīdzinājumā ar to tāds nieks vien būtu. Tieši viņš ir tas, kurš šodien sēdīsies skolas solā, tieši viņš ir tas, kurš būs apģērbts tīrās un izgludinātās drēbēs, tieši viņš ir tas, kurš skaistās rudens puķes dāvinās skolotājai un tieši viņš ir tas, kura dēļ viņa tuvinieki šodien ir satraukti.
es nezinu oficiālo statistiku, cik daudzi bērneļi šodien uzsāk savas skolas gaitas pirmo reizi mūžā, taču novēlu viņiem visiem, lai viņiem šodien būtu tīras drēbes, ko uzvilkt, lai katram būtu skolas sols, kurā sēdēt, jauka skolotāja, kurai uzdāvināt ziedus un mazs patīkams satraukums par to nezināmo, kas viņus sagaida turpmākajos gados. Visiem pārējiem novēlu mazliet vairāk atbildības par sevi un apkārtesošajiem sīčiem.
Labas sekmes!
(c) Kasagrande @ HT