| Ziemassvētki |
[23. Dec 2009|22:54] |
Ar katru dienu kļūst aizvien grūtāk izlikties, ka nesāp. Man riebjas savs pašreizējas stāvoklis, tomēr nākas atzīt - jo tuvāk nāk Ziemassvētki, jo vairāk sāp. Māte uzaicināja rīt ciemos. Jā, protams, it kā es vēlētos satikt viņas vīru, kurš ir klasisks idiots ar atsaldētiem bērniem. Māte, protams, nav no tām mammām, kas vēlas savām atvasēm dāvāt mīlestību, viņa grib tikai nodarboties ar varas spēlēm. "Redzi, dārgā meita, es esmu laimīgi precējusies, bet tu piedzīvoji sāpīgāko šķiršanos savā mūžā, tāpēc es uzvaru," tā viņa domā, to var redzēt mātes acīs. Mauka, tas viņas vīrs ir viens no banālākajiem stulbeņiem, kādus es vispār zinu. Es nemūžam uz tādu pat nepaskatītos, bet viņa uzskata kaut kā tā - ja man ir jebkāds vīrietis, tad a priori esmu pārāka. Es redzēju viņas skaudību un to bezcerīgo izmisumu, kad biju laimīga, viņa to slēpa vēl sliktāk nekā es tagad. Es tikai nesaprotu, kāpēc viņa spēj patiesi sajūsmināties par brāļa laimi, bet par manu ne. Reizēm domāju, vai viņa pati to apzinās, vai viņai tas sāp, vai viņa mēģina ar to cīnīties.
Labi, pie savas mātes esmu pieradusi. Agrāk varēju paļauties, ka man vienmēr būs kāds, kuru apciemot kaut vai Ziemassvētkos un labi pavadīt laiku. Vairs ne. Draudzene, sauksim viņu par Annu, agrāk bija cilvēks, ar kuru varēja satikties un vienkārši smieties. Smieties par visiem idiotiem, bet tagad vienīgais, ko redzu viņas acīs, ir žēlums, garlaikota vienaldzība un seklums. Jā, tieši to ar sievietēm izdara vīrieši, viņi tās padara garlaicīgas. Vīrieši izkastrē sievietes. Piedrāzt, aiziešu rīt uz kaut kādu bāru un savākšu sev kādu deģenerātu. Būs man priecīgi Ziemassvētki. |
|
|