ceļā. Channel Islands
Visapkārt jūra, jūra vien..
nē, tomēr, aiz rīta viļņojošās miglas, saskatāmi Francijas krasti.
Ik pa brīdim metāla putni ar propelleru troksni ieskrāpē debesīs degvielas rētas..
Bezmērķīgais vējš izsvilpo krastmalu klintīs iecirstās pateicības, kamēr Saule sasilda atdzisušos peldķermeņus.
Kopumā, kā jau katra vieta uz šīs brīnišķīgās planētas arī šīs Kanālu, ne Kanāriju, salas ir ar savu interesantu garšvielu.
Pidītas ar nomierinošās, bet bīstamās jūras glāstiem.
..basām kājām rāpjoties pa asajām klintīm, nonāku līdz baltai bākai, kas, pacēlusies virs jūras, mirkšķina kuģiem ceļa signālus.
Šeit, starp jūru un vēju, klintīm un bāku - iegrimstu dabīgā, sāļā un, noteikti svētā ūdens vannā.
Nogrimst arī domas, nogrimst tukšumā..
Bez steigas, tādas pašas "bezsteigas", kādā šobrīd viens no manas Dvēseles brāļiem iet savu ceļu, tikai Daugavas krastā.
Ceļš ir tukšums, bet bezgalības un Gaismas pilns.
Kā māla trauks, kurā ūdeni vai pienu uzglabājam tieši tukšumā.
Kā ēkas no betona vai koka, bet dzīvojam tieši tukšumā. Kā tukšuma tukšie citāti.
Ārpuslaika kapsula, ar daudz un dažādiem notikumiem.
Viss rit kā tam ir jārit. Atvainojos par brīžiem izaudzētajiem spriedelējumiem..kā blakusefekts, kā pārpalikumi
no iepriekšējām realitātēm, vēl ik pa brīdim izpraucas, kā kļūda savienojumā, traucējumi sakaros. ..Izravēsim.
Pakoju domas vārdos, dziesmās. Dziedu. Ierakstam, kā senāk - lentēs, ierakstam arī digitāli. Pa kumosam.
Cilvēki, to brīvības un sarunas. Saprāta lauskas, čīkst, sagrābtas drupatu kaudzītēs.
Telefonsarunas un senu klaidoņu tikšanās starp ceļa akmeņiem.
Aiz karavāna loga ausis spicē bailīgs trusis, koka zarā meža meldiņu bubina savvaļas balodis;
Spīd saule.
Skrejot uz jūru, rindas čalo līkumotais strauts. Fonā tiek izdziedāti svētie raksti.
Vakarpusē skrēju pa viļņiem (ar baltu, ātru motorlaivu) gar maģiskajiem Džērsijas krastiem, kuru klintīs nesteidzīgi rāpās alpīnisti.
Viss ir tik mierīgs un bez steigas, jūtams, ka tuvojas rudens, to čukst vēja brāzmas un elpo dabas aromāti.
"Skora konchitsya leto, bolshe nadezhd netu..no my sjadem v Trolejbus kotoryj idet na Vostok"
Che!
nē, tomēr, aiz rīta viļņojošās miglas, saskatāmi Francijas krasti.
Ik pa brīdim metāla putni ar propelleru troksni ieskrāpē debesīs degvielas rētas..
Bezmērķīgais vējš izsvilpo krastmalu klintīs iecirstās pateicības, kamēr Saule sasilda atdzisušos peldķermeņus.
Kopumā, kā jau katra vieta uz šīs brīnišķīgās planētas arī šīs Kanālu, ne Kanāriju, salas ir ar savu interesantu garšvielu.
Pidītas ar nomierinošās, bet bīstamās jūras glāstiem.
..basām kājām rāpjoties pa asajām klintīm, nonāku līdz baltai bākai, kas, pacēlusies virs jūras, mirkšķina kuģiem ceļa signālus.
Šeit, starp jūru un vēju, klintīm un bāku - iegrimstu dabīgā, sāļā un, noteikti svētā ūdens vannā.
Nogrimst arī domas, nogrimst tukšumā..
Bez steigas, tādas pašas "bezsteigas", kādā šobrīd viens no manas Dvēseles brāļiem iet savu ceļu, tikai Daugavas krastā.
Ceļš ir tukšums, bet bezgalības un Gaismas pilns.
Kā māla trauks, kurā ūdeni vai pienu uzglabājam tieši tukšumā.
Kā ēkas no betona vai koka, bet dzīvojam tieši tukšumā. Kā tukšuma tukšie citāti.
Ārpuslaika kapsula, ar daudz un dažādiem notikumiem.
Viss rit kā tam ir jārit. Atvainojos par brīžiem izaudzētajiem spriedelējumiem..kā blakusefekts, kā pārpalikumi
no iepriekšējām realitātēm, vēl ik pa brīdim izpraucas, kā kļūda savienojumā, traucējumi sakaros. ..Izravēsim.
Pakoju domas vārdos, dziesmās. Dziedu. Ierakstam, kā senāk - lentēs, ierakstam arī digitāli. Pa kumosam.
Cilvēki, to brīvības un sarunas. Saprāta lauskas, čīkst, sagrābtas drupatu kaudzītēs.
Telefonsarunas un senu klaidoņu tikšanās starp ceļa akmeņiem.
Aiz karavāna loga ausis spicē bailīgs trusis, koka zarā meža meldiņu bubina savvaļas balodis;
Spīd saule.
Skrejot uz jūru, rindas čalo līkumotais strauts. Fonā tiek izdziedāti svētie raksti.
Vakarpusē skrēju pa viļņiem (ar baltu, ātru motorlaivu) gar maģiskajiem Džērsijas krastiem, kuru klintīs nesteidzīgi rāpās alpīnisti.
Viss ir tik mierīgs un bez steigas, jūtams, ka tuvojas rudens, to čukst vēja brāzmas un elpo dabas aromāti.
"Skora konchitsya leto, bolshe nadezhd netu..no my sjadem v Trolejbus kotoryj idet na Vostok"
Che!