vaarnuleens

Sat, 11 Apr 2026 18:47:32 GMT

Šodien aizgāju uz rakstāmrīku veikalu. Man vispār vajadzēja tikai marķierus, bet ieraudzīju nocenotu akvareļu komplektu un paņēmu arī to. Redzēs, kas no tā sanāks.

Šovakar vai rītvakar būs jāsakārto dzīvojamās istabas galds (lasīt: "virsma, kur nolikt random lietas bez savas vietas"). Mana ideja ir tur nolikt piederumus hobijiem, lai uzreiz, ienākot istabā, tie redzami un viegli atrodami. Apnicis darbā 8h blenzt uz "slikto" ekrānu, tad atnākt mājās un blenzt uz "labo" ekrānu.

Fri, 10 Apr 2026 08:43:07 GMT

ir dilonis un ir zilonis

kāpēc es jūtos vairāk kā cilvēks tad, kad mazāk guļu? bet ne ilglaicīgi - ir šausmīgi tieva robeža

Fri, 10 Apr 2026 08:36:06 GMT

Pagājšnakt beidzot gulēju kā kārtīgs cilvēks. 9 stundas, šķiet. Atvaļinājums jau tam domāts - lai beidzot izgulētos.

Bet tagad tik ļoti, ļoti atkal nāk miegs un gribas aiziet nosnausties, īpaši tāpēc, ka celtnieku āmuri un urbji beidzot klusē

Bet jāgaida telefona zvans un vispār es šodien tak gribēju tik daudz ko darīt

Thu, 09 Apr 2026 14:04:57 GMT

Esmu pieaugušais, tātad neviens nevar man teikt, ka pirmstreniņa saldējums ir slikta doma.

Thu, 09 Apr 2026 13:43:28 GMT

Jau vairāk kā gadu draudzējos ar tuvumā dzīvojošo vārnu saimi. Pagājšgad dabūju putnu vannu, uzstatīju balkonā, un palaikam kaut ko ēdamu uz siles noliku.

Ar laiku mamma vārna saprata, ka nevēlu ļaunu, un atveda arī tēti vārnu. Šis gan bija daudz piesardzīgāks, nelidoja tuvumā, ja es stāvēju pie loga. Mēs centāmies cits citu saprast katru dienu - es no rīta iznāku ārā, iztīru vannu un ieleju svaigu ūdeni, izlieku sauju zemesriekstu vai kādu suņu vai kaķu gardumu kas veikalā bijis nocenots, vārnas skatās pa gabalu. Kad eju atpakaļ iekšā, aiz sevis dzirdu ķērcienus - zinu, tūlīt abi atlidos. Tad mēs brokastojam, vārnas palaikam skatās uz mani, nesaprot, ko šis dīvainais bezspalvainais radījums grib no viņām, bet zemesrieksti galu galā gardi un varbūt šī radījuma dīvainības var piedot.

Pavasarī mamma vārna pazuda dažas nedēļas, tik tētis vārna ņēma ēdienu. Bet tad mamma atkal atlidoja - ar trim bērniem. Redzēju viņus uzaugam, dažreiz teju jutos kā daļa ģimenes - redzēju, kā viņi mācās paši ēst, vannoties, lēkāt apkārt.

Bērni nu izauguši, nesen uztaisīja savu ligzdu citā kokā. Nāk retāk un retāk.

Ir pavasaris un, starp citu, mamma vārna atkal pazudusi.

sveika (atkal), sviesta ciba

Wed, 08 Apr 2026 23:54:17 GMT

Apņēmos šodien kaut ko uzrakstīt.

Man pēdējā laikā ir visu aptveroša vēlme kaut ko radīt, bet es nezinu, ko. Sajūta, ka es taču neko neprotu. Balta lapa mani biedē, un beigās es sēžu pretim ekrānam vai kladei, vien skatoties tai baltumā, kamēr prātā uz sevi kliedzu, "Bļe, raksti kaut ko, jebko, bet raksti!"

Istabā turpinās klusums, manā prātā turpinās cīņa. Tā teju katru dienu. Tik daudz domu, tik daudz, ko teikt, bet, kad beidzot ir laiks ko sacīt, pēkšņi nekas.

Tam vajadzētu būt tik vienkārši. Raksti to, kas ienāk prātā. Bet katrs teikums prasa, lai blenžu sienā, līdz beidzot prātā ienāk viens vārds. Varbūt vēl viens pēc tam.

Agrāk es domāju, ka tas tāpēc, ka man ir svarīgākas lietas, par ko domāt. Bet tagad man beidzot ir stabils darbs, dzīvoklis, veselība beidzot cik necik nav galīgi greiza... un joprojām nekas nenāk.

Vai ir jēga sevi mocīt, lai uzrakstītu dažus draņķīgus teikumus? Vai šis jelkad kļūs vieglāk?

Redzēsim.