Viļņi un tumsa

Cilvēks jūrā!
Un kas par to? Kuģis neapstājas. Pūš vējš, šim drūmajam kuģim ir savs ceļš, kas jāturpina. Kuģis brauc tālāk.
Cilvēks pazūd, tad parādās, grimst un atkal iznirst virspusē, viņš sauc, izstiepj rokas, bet neviens viņu nedzird. Kuģis, vētras brāzmās drebēdams, dodas uz priekšu, matroži un pasažieri vairs pat nesaskata grimstošo cilvēku: šā nelaimīgā galva ir tikai sīks punktiņš bangu bezgalībā.
Viņa izmisīgos kliedzienus aprij dziļumi. Kā rēgs šķiet aizslīdoša bura. Viņš raugās tajā, kā neprātīgs raugās tajā. Tā attālinās, balē, kļūst aizvien mazāka. Nupat vēl viņš bija tur, uz kuģa, viņš bija viens no kuģa ļaudīm, staigāja pa klāju kopā ar citiem, viņam bija sava daļa gaisa un saules, viņš bija dzīvs. Un tagad, kas tad tagad ir noticis? Viņš paslīdēja, krita, viss ir beigts.
Viņš atrodas neganto ūdeņu varā. Zem kājām nav vairs pamata, viss plūst un brūk. Vēja plosītie un izrobotie viļņi draudīgi ielenc viņu, bezdibeņu zvalstīšanās viņu aiznes, šļakatu skrandas plandās ap viņa galvu, bangas viņu apspļauda, sajauktās rāvas tiecas aprīt. Katru reizi, kad viņš paiet zem ūdens, viņam paveras tumsas pilni bezdibeņi, pretīgi, nezināmi augi satver viņu, apvijas ap viņa kājām un velk pie sevis. Viņš jūt, ka arī pats kļūst par bezdibeņa daļu, par daļu no putās sakultā ūdens; viļņi viņu mētā, viņš rij to sūrumu, nežēlīgais okeāns arvien niknāk cenšas viņu nogremdēt, bezgalīgā jūra rotaļājas ar viņa agoniju. Šķiet, ka visi tās ūdeņi ir naida radīti.
Tomēr viņš cīnās, mēģina aizstāvēties, mēģina noturēties, viņš pūlas, peld. Ar saviem niecīgajiem spēkiem, kas ātri izsīkst, viņš turas pretī neizsīkstošajam.
Bet kur tad ir kuģis? Tur, tālu. Tik tikko manāms apvāršņa bālganajā dūmakā.
Triecas vēja brāzmas, šļācienu putas viņu aprok. Viņš paceļ acis un redz tikai mākoņu zilgano pelēkumu. Savās pirmsnāves mokās viņš skata bezprātīgo jūras plosīšanos. Tās bezprāts notiesājis viņu ar nāvi. Viņš dzird cilvēkam svešas skaņas, kas, šķiet, nāk ne no šīs zemes, no kādas baismīgas pasaules.
Mākoņos lido putni, gluži kā eņģeļi, kas lidinās pār cilvēku bēdām, bet ko tie spēj darīt viņa labā? Tie laižas, dzied, lidinās, kamēr viņš – gārdz nāves mokās.
Viņš jūt, ka viņu ietin reizē divas bezgalības: jūra un debesis; pirmā ir kaps. Otra – līķauts.
Nāk nakts, viņš peld jau stundām ilgi, viņa spēki ir galā. Kuģis, šis tālais punkts, uz kura bija cilvēki, izgaisis; viņš ir viens drausmīgajā, krēslainajā dzelmē, viņš slīkst, stingst, lokās, jūt zem sevis neredzamā bezveidīgos briesmoņus, sauc pēc palīdzības.
Cilvēku vairs nav. Kur ir Dievs?
Viņš sauc. Kaut būtu kāds! Kaut būtu kāds! Viņš sauc un sauc.
Tukšs apvārsnis. Tukšas debesis.
Viņš piesauc izplatījumu, bangas, jūras aļģes, apakšūdens klintis: tās ir kurlas. Viņš lūdzas vētru; bet nepielūdzamā vētra klausa tikai bezgalībai.
Ap viņu ir tumsa, migla, vientulība, dunoša, bezjēdzīga plosīšanās, satrakoto ūdeņu nenoteiktā viļņošanās. Viņā pašā – šausmas un bezspēks. Zem viņa – krišana. Neviena atbalsta punkta. Viņš domā par līķa drūmajiem klaiņojumiem šai bezgalīgajā tumsā. Neizsakāms aukstums viņu stindzina. Viņa rokas krampjaini sažņaudzas un tver tukšumā. Vēji, mākoņi, ūdens vērpetes, gaisa plūsmas, nekam nederīgās zvaigznes! Ko darīt? Izmisušais padodas liktenim, pagurušais ir ar mieru mirt; viņš ļaujas, lai ar viņu notiek kas notikdams, viņš nepretojas, un tā ieslīgst drūmajos dziļumos, kas aprij viņu uz mūžiem.
Ai, nepielūdzamā cilvēku sabiedrības gaita! Cik daudz pazudinātu cilvēku un dvēseļu tās ceļā! Okeāns, kurā iegāžas viss, kam likums ļauj krist! Nelaime, kad izgaist katrs atbalsts! Ai, morāla nāve!
Jūra – tā ir nepielūdzamā sociālā nakts, kur soda likums iegrūž savus notiesātos. Jūra – tā ir bezmēra posts.
Dvēsele šā bezdibeņa apakšūdens straumēs var pārvērsties mironī. Kas viņu atmodinās?

(Viktors Igo „Nožēlojamie”.)