saucās pavasaris.

es celšos un iešu. tālu prom. tur, kur deguns rāda. nenosakot galamērķi. nerēķinoties ne ar ko.
man šķiet, ka sirds drīz būs mirusi. nē. ne mirusi. vien pārvērtusies ledusaukstā akmenī.
un tad jūs mani varēsiet saukt par izlutinātu. tad jūs mani varēsiet saukt par briesmoni.
bet tagad. tagad tiek saldēta sirds.
man, protams, būtu jāatvainojas visiem, kuri cietīs šajā procesā...bet man vairs nav spēka.
un varbūt pat tā ir labāk?!