tāda kā rutīna?

es atkal negribu iet uz skolu. bet tas laikam būtu pārāk bieži. jāsaņemās un jāiet.
tomēr - smieklīgie klasesbiedri [vismaz daži no viņiem]. un visa tā darīšanās ap žetōnvakaru.
un es šodien atklāju, kāpēc man tik ļoti tīk ķīmijas - viņās taču katru reizi var pārsmieties. skolotāja jau ir kronis. un tad vēl ģeniālie klasesbiedri. šoreiz viņa durvis aizslēdza pēc zvana. protams, vesels bars gribēja velties iekšā pēc pāris minūtēm. netika. un tad vismaz 20min tur dauzīja tās durvis un smējās. mēs iekšā, protams, vēl vairāk smējām. bļin, kur var būt tik ļoti idiōtiski cilvēki, ka nesaprot, ka iekšā nelaidīs, un, ņemot vērā, ka tā ir pēdējā stunda, var jau tagad iet mājās. bet tie teicieni no viņas arī ir pierakstāmi.
eh. skola besī šobrīd.
bet ko nu es te nīdu - vēl tikai pāris pilsētas pārbaudes darbi, tad vēl tikpat un vēl vairāk - skolas, ieskaitītes, eksāmeni un tad jau jūnija beigas - alohā!
tas taču ir tik sasodīti maz salīdzinoši ar tiem 11 gadiem un cik tur tiem mēnešiem!

/mamma sāk nopietni apsvērt domu, ka tomēr mani varētu laist prom. jēj! tas mani sāk biedēt, bļin!

Mūzika neskumsti, mās!