man ir tik ļoti, ļoti noriebies viss apkārt. tik ļoti, ļoti.
man patiesi ir apnikuši tie cilvēku nejēdzīgie centieni būt stilīgiem un runāt pilnīgu sviestu. man ir apnicis klausīties tajos drausmīgajos tekstos, kas nāk no cilvēku mutēm. man ir apnicis dzirdēt tās nebeidzamās rupjības, dzēlības, man ir apnicis, ka apkārt un manī ir tik daudz dusmu, naida un nesaprašanas.
man ir apnicis.
man ir tik ļoti līdz kaklam tas, ka vienmēr ir jādara tas, kas Tev nepatīk, tas, ka tas sastāda lielāko dienas daļu. un visi turpina atkārtot - laipni lūgti pieaugušo pasaulē! tā nedrīkst būt. citādi. citādi tam visam nav absolūti nekādas jēgas.
un viss, ko es spēju izdarīt, ir sēdēt dīvānā un krist izmisumā. un nelīdz vairs saprāts, ka es visu varu mainīt sekundes simtdaļā ar attieksmi. un nelīdz nekas. ir sajūta, ka vienkārši nekam nav tādas patiesas jēgas.
un tas, kam redzu jēgu, to, protams, nedrīkst. nevar. nav laika. visbeidzot, pietrūkst vienkārši spēka.
es gribu, lai tas viss vienkārši beidzas. tagad! lūdzu? vismaz tā daļa, kad gribās nebeidzami sevi žēlot.
viss. pietiek! pietiek nobimbātas sejas. un pietiek čīkstēšanas! man ir jāsaņemās, jāizdara, jāaizmirst! ja vien tas būtu tik viegli, kā to uzrakstīt šeit.