tur aiz loga skaitās pavasars. skaitās. bet es sēžu mājās un nelaižu ne pa kam viņu sevī. nē. nevis nelaižu. viņš nenāk. kāds spiež, lai nāk, bet nenāk. mums ar pavasari šogad laikam atkal noslēgts līgums par abpusēju neaizskaramību.
vispār vakar bija plāns rakstīt vēstuli. ne tādu, ko aizsūtīt vai kādā citā veidā nogādāt adresātam. drīzāk tādu, kuras laikā pašai saprasties vienreiz.
neuzrakstīju. aizgāju gulēt.
šodien vairs neuzrakstīšu.
bet vispār jā. no vienas puses liekas, ka tas ir labākais, ko šobrīd varu darīt, no otras - es taču esmu draņķe. gandrīz tāpat kā toreiz. bet rīt būs par vienu cilvēku vairāk vismaz, kas mani nīst. un teiks, ka nesaprot. bet lai jau.
un es atkal nesaprotu šo pavasara gājienu cilvēkos - pēkšņi visiem ir jābūt kopā ar kādu. jābūt. ja ir iespēja, ja kāds pievērš uzmanību, jācenšās, jāmēģina sev ieskaidrot, ka arī tīk. nu, stūlbie cilvēki! kā jūs izniekojat laiku! atvainojos. bet patiešām. es jūtos neiederīga. nederīga.
tas liek aizdomāties, vai maz esmu radīta attiecībām. vismaz ne tagad. bet vai vispār kaut kad?
ekh, kaut pavasarī būtu mazāk izlikšanās cilvēkos. vairāk atplaukšanas. patiesības. un mazāk tā nodrazātā vārda nevietā.
nebūtu durvis ciet un rītā 2 kd, uz kuriem, starpcitu, aiziet, man ir jāsāk mācīties, uzvilktu kedas, paķertu brāļa mp3 atskaņotāju un dotos ārā. baudīt.
gribu pamosties. līdz ar dabu. bet daba kavējās. tāpat arī es. vo, izskaidrojums! beidzot.