jā. vēl, šķiet, ceturtdienas vakarā Ingas dienasgrāmatā teicu par dvēselītes sakārtošanu. cik tā nozīmīga, kaut vai lai spētu komunicēt normāli ar cilvēkiem. un tad piektdien es nonācu Bruknā. tik ļoti skaisti! lai arī lielas, skaistas telpas - nedaudz nomācoši. jau turp braucot tā iekšā sajūta - zemei te ir ko stāstīt. un ne jau jaukākos stāstus. nesaprotu vēl joprojām kāpēc. bet lai nu tas paliek.
patiesībā Bruknā savācos. baigais prieks par to! :)
un vēl dīvaini dīvaini - parasti arī es esmu cilvēks, kuram ir bail komunicēt ar tādiem cilvēkiem, bet šoreiz. šoreiz man pat gribējās parunāt. un liekas dīvaini, ka cilvēki uzskata viņus par kaut ko briesmīgu. patiesībā viņi ir tikuši daudz augstāk par mums visiem, atzīstot savas atkarības un mēģinot no tām tik vaļā tieši tur. es ticu, tas nav viegli. absolūti ne vieglākais ceļš.
prieks par šo nedēļas nogali, patiesi!
un šīsdienas secinājums - Inga tomēr, lai arī kā viņa apgalvotu pretējo, ir tikpat aprobežota, nevēloša ieklausīties, kā mēs visi pārējie. nedaudz kaitina, protams, šis uzskats, ka tikai un vienīgi man ir taisnība un tas viss ko Tu runā - Tu to vari stāstīt tam mūrim blakus. efekts būs tas pats. sāpīgi nedaudz. bet tā ir realitāte.
un es gribu atpakaļ! ļoti ļoti. bet vasarā. lūdzu, kāds ar mani aizbrauciet uz Bruknu vasarā! lūdzu, lūdzu!