heh.
atkal skatos visas tās vecās multenes. pa asariņai nobirst arī man.
cik smieklīgi ir atcerēties, ka toreiz tik ļoti gribējās būt lielai. bet tagad? tagad reizēm tumšās naktīs, kad nav bail no tā, ko sevī ieraudzīsi iekšā, reizēm uzroc to stūri, kurā mājo vēlme atgriezties tai brīdī, kurā nav jādomā par neko citu, kā istabas savākšanu, šķīvja izēšanu, drēbju nenosmērēšanu un māmiņas nesadusmošanu pārāk bieži. bet katram laikam sava burvība. tik žēl, ka to nespējam novērtēt tai brīdī, kad tas ir.
tā zilā ilgu puķe....