nīdēšana, here i come!
es atkal gribu nīdēt, stāstīt visiem, cik man viss ir noriebies, cik man ļoti gribās palikt šeit - mājās [un pirmoreiz es šo vārdu rakstu ar sajūtu arī, ka šeit ir manas mājas. ka šeit mani saprot, uztver kā līdzvērtīgu, līdzāspastāvošu būtni. man ir tā māju sajūta. nu tā, kura tik sen man nav bijusi (vai vispār ir?), kuru es savā dzīvē tik ilgi esmu noliegusi, ka man tādas nav bijis (un es nemeloju tad), ka esmu mierā ar jebkuru vietu, kur atrodos.] un es gribu palikt. lai arī nedēļa un tad jau tas Ziemassvētku drudzis. un es nedomāju dāvanu iepirkšanu/taisīšanu un vēl visādu svētku sajūtu izraisošu atribūtiku. nē. man Ziemassvētku drudzis ir kas cits. mani biedē fakts, ka 24.dec. man ir jābūt gan Jelgavā, gan Liepājā. biedē, jo man bail par sab.transportu. ka tas nepazūd. ka traki neputina. ka nenoskrien no ceļa. ka es nepaspēšu. vārdu sakot es negribu, lai 24.dec. putina. vismaz līdz 21.00. vēlāk drīkst.
un man tagad būtu jāmācās statistika. bet netīk. tāpat netīk rakstīt saimniekošanas mācībā [bāc! kā es ienīstu šo priekšmetu kā tādu. neredzu jēgu. pilnīgs sviests. un tik ļoti besī. vai es teicu, ka es to ienīstu?]. bet kaut kas vēl ir jāizdara. līdz pus1 man ir laika. tad jāiet gulēt. rīt agri jāceļas - vilciens un citurieni. vietu, kur šobrīd es vismazāk gribētu būt.
un, sasodīts, vai man patiešām būs jāliek izmisuma pilns sludinājums avīzē par to, ka meklēju kādu, kurš jaunajā gadā spētu mani apmierināt? :D labi. joks. tāpat šis jaunais gads tiks sagaidīts katedrāles tornī lūkojoties bezjēdzīgā līdzekļu izšķiešanā, vakaru noslēdzot, skatoties orģinālo jaunā gada filmu, kas liegi iemidzina, un mēģinot iemigt savā mīļajā gultā.