pēdējie domu graudi | mani trakie biedrīši | kalendārs | reiz sensenos laikos |
neinteresantā lietas būtība. - 8. Oktobris 2010
|
8. Oktobris 2010
|
|
|||||
krāsu palete. esmu mājās. bet iekšēji atrodos tur pat, kur visu nedēļu. gribās sevi žēlot, pārspīlēt. un es sāku atkal izturēties pret tiem cilvēkiem, kuri mani mīl [es vismaz tā sliecos domāt. citādi ir baigajā *akaļā, jo tad es patiesi esmu viena.], izturēties briesmīgi. dusmoties. *āk! bet nedrīkst. nedrīkst! jā. bet vispār jāraksta vēstule. divas. vismaz. un nedrīkst ļauties iekšējām žēlabām. un neviens no viņiem nedrīkst uzzināt, kas manī darās. neviens. lai jau tiek tā ideja viņiem par manu perfekto dzīvi, perfekto famīliju, perfekto iekšējo stāvokli, perfektajām attiecībām, perfekto laimes sajūtu iekšā. lai jau tiek. *! un es atkal žēlojos. neee! viss. manā dzīvē viss ir kārtībā. es pati sevi sagruzu. viss. bet vispār sāp par visu. par cilvēkiem, kuru nav. kuri ir eksistējuši tikai manās ilūzijās par apkārtējo. reāli tur neviena nav. un nebūs. es neļaušu būt. piegriezies uzticēties, domāt, ka saprot, bet reāli esi tikai cilvēks, kurš uzklausa tos visus mēslus, ko tur runā. un mani uzskata par nerunājamu, jo mani absolūti neinteresē viss normālais [man tā liekas, ka tas ir normālais. nu daudzi par to runā, sōu, laikam arī tā ir.]. vispār kas mani interesē? nekas? laikam. vienīgi gribās atkost vienu cilvēku, bet tas arī viss. pārējais ir alkas pēc tuksneša, kur tikt galā ar to bardaku sevī. ar to, kādēļ es naktīs nespēju gulēt, un, ja iemiegu, rādās kaut kas patiešām neizturams, ka jāmostas vien augšā. bet citādi - kā jau vienmēr. rudens kā rudens. neviena nav, tik tūkstotis apkārt. bet ir jau arī skaistās lietas manā ikdienā. tikai tagad nav laika par tām rakstīt. un turklāt tās izbojātu manu deprešn ierakstu šeit. [giglē] un atkal ir vēlme novēlēt visiem skaistu novakari. |
pēdējie domu graudi | mani trakie biedrīši | kalendārs | reiz sensenos laikos |