tikai pāris dienas. pat sajūta, ka pietrūkst. bet kas pietrūkst? zinu, ka tas tagad izklausīsies diezgan dīvaini, bet man pietrūkst tā visa miera, to sarunu, cilvēku, tēmu un varbūt pat jāmēģina atzīt, ka pietrūkst man arī tā dzīvesstila. nu ne jau tās iešanas, bet tā paļāvība? nezinu. vārdu sakot, man pietrūkst nedaudz tā pilnīgi citādā pasaule apkārt. Jelgavā tā nav. Jelgavā nav īsti cilvēki, kuriem es varētu izteikt savu viedokli tā līdz galam par pilnīgi visām lietām, kuras es iedomājos. nu vienkārši nav. jā, tur ir cilvēki, kuri tic, bet viņi ir tik sasodīti pareizi. un man ir bail runāt par to, kas manī iekšā notiek, jo viņi dzīvo pavisam citā pasaules daļā, kā dažbrīd šķiet. un es atkal nīdu. bet, ai, nu lai!
es gan nezinu, ko iesākt, lai būtu tas iekšējais prieciņš, savāktība, vēlme dzīvi uztvert tā, kā šobrīd, nepazustu, jo smagiem soļiem tuvojas Jelgava. man tik ļoti negribas. tur atkal runā par kārtējo pirmo nodzertiņu, bet man nemaz negribās. stiprākais, ko varu es šobrīd pieļaut organismā savā, būtu kāds brengulīts vai vīns. bet nekas vairāk.
un jā - esmu nolēmusi - man jāmēģina tikt kādā apmaiņā. noteikti. jādzīvo ir savai nākotnei. mīlot pasauli. man taču ir tikai 20 gadi, un iesērēt Latvijā man nav nemazākās vēlmes. gribu paceļot. lai man nav jāklausās nu jau ikgadējajā Andra teiktajā, par to, ko es vispār daru Jelgavā. [un tas izklausās tā, it kā viņš teiktu - ko Tu vispār vēl dari Latvijā.]
jā. vispār Aglona šogad arī izcēlās ar sarunām. ar cilvēkiem, kuri ar mani komunicēja. smieklīgi savā ziņā. un ir tik daudz, ko gribās izteikt, izlikt uz lapas vai arī datōrrakstā, bet nedrīkst, jo ir apsolīts, un, ja pat nav, tas nebūtu feini.
varbūt mans gads ir jāsāk skaitīt no svētceļojuma, lai kāds tas būtu, lai varētu vērtēt savu izaugsmi? ja tā, tad šī gada apņemšanās varētu būt: Nesēdēt uz vietas, reizēm piespiest sevi, neaizmirst darīt to, ko esmu apņēmusies, neatmest ar roku, pat, ja sākumā neizdodas, darīt visu, lai dvēselītei nebūtu pārmetumu, pabarot dvēselīti arī ar kaut ko labu reizēm, neaizmirst draugus un ģimeni, visbeidzot, nepazaudēt to prieku un mieru sevī, t.i., mēģināt nepazaudēt, pieņemt visu kā ir, bet nepeldēt pa straumei, nedomāt, ka esmu nepārspējama un visu, ko daru, es izdaru tikai un vienīgi ar pašas spēkiem.
vispār - jādzīvo diena tā, it kā tā būtu pirmā un pēdējā, lai izjustu tās garšu!