es vēl joprojām trīcu.
un jā. izrādās man ir fantastiskas savaldīšanās un savākšanās spējas, jo vienīgais, kas šorīt liecināja, ka es tikko esmu izraisījusi avāriju, bija mana trīcošā balss, uztraukums par to, ka traki izmaksās, nepacietība gaidot mammu un pāris lamu vārdi [un pat ne tie stiprie] izkāpjot ārā no aparāta, kā to mēdz dēvēt. vispār es laikam esmu bez emotion cilvēks, jo vienīgais, par ko es domāju sakarībā ar šo [ne]lielo rīta atgadījumu, ir tas, ka ir bijusi avārija un tas tagad traki daudz izmaksās. fāk! nekādas domas, ka kāds te varēja arī nomirt [pretēji abām tantēm, kas to tik vien atkārtoja, kas varēja notikt]. izbesīja man. toties onkulis ar ķiršiem un ūdeni to uztvēra visai viegli - es vienreiz gandrīz pie Pētera biju - tā ka šitais neesot nekas traks. un kā Agnese teica - ar "varēja" mašīnu nesalabosi.
vispār man ir fantastiski cilvēki blakus, kuri vismaz Tevi neuztrauc par daudz. vienīgi žēl Zanes. jā. es laikam viņu traki sabiedēju.
āj. labi. noteikti es drīz arī emocionāli sākšu nojaust, kas ir noticies. bet tāpēc jau ir iespēja aiziet nomazgāties un sablenderēt šorīt lasītās zemenes. :)