jā. svētdienas vakarā kaut ko šeit mēģināju ierakstīt, bet varbūt labi, ka nesanāca.
interesanti, kā var mainīties atkal mans iekšējais stāvoklis. nu nerunāsim par to, ka es spēju smaidīt un priecāties par dzīvi un teikt, ka dzīve taču ir skaista, vienā dienas daļā, otrējā apgalvojot, ka gribu mirt. šo tēmeli atstāsim uz citiem depresion ierakstiem. tātad. par to iekšējo stāvokli. man šķiet, lielākā daļa cilvēku zināja, ka es mēdzu būvēt sienas. un bija pat noticies brīnums - es biju sākusi atvērties. bet nu viss ir cauri - esmu izlēmusi, ka vieglāk šajā sasodītajā pasaulē ir būvēt sienas un atvērties cilvēkiem, kuri ir spējīgi šīs sienas nojaukt. jā. tā ir mana ģeniālā ideja. citādi pāris ļoti pašpārliecināti cilvēki mani varētu iznīcināt. iekšēji. bet nu es to vairs nepieļaušu. jāsāk atkal sava dvēselīte pildīt ar skarbiem un patiesību atklājošiem daiļdarbiem un vispār dzīves atziņām kā tādām.
jā. es atkal sēžu balerijā. un esmu izdzērusi, piedodiet, tikai tēju.
vispār varbūt būtu labi iet uz kojām. bet es nez.
jā. es esmu viena tajā rōzā istabiņā palikusies. mani tas priecē. mieriņš. vismaz kaut kāds.
viss. beidzu.