paskatījos pa logu un redzēju dzeltenās rudens lapas. sakritušas. jā. rudens. rudens kā rudens. biezie un gājputni laižas uz Nīlu? nezinu. bet es atcerējos pagaišgadu. pirms gada. kad braucām uz RGS un RKĢ. kā abas ar māšeli sēdējām tai parkā pilnā ar rudens skaistajām lapām, runājām par daudz ko, par to, kā Viņš tur augšā noteikti par mums smejas. tas bija tik jauki! un tik ļoti pietrūkst to sarunu. rudens lapās, jūras smaržas krastmalā, stūlbi filosōfiski norunātās stundas. pietrūkst. gribās!
āj. nāk virsū rudens. daudz rudeņa. bet laukā jau sniedziņš solās. solās ziema nākt.
es gribu izdzīvot rudeni! stūlbi dejot lapās, nokrītot un vienkārši smejoties! lapu pušķus taisot un metot gaisā. vienkārši izbaudot rudeni.
man ir apnikusi šī dzīve! nu tāda, kāda tā ir šobrīd.
bet es taču solīju šogad nenīdēt...