šodien sajutos kā piektais ritenis. nē. nu ne jau tas bija slikti. nebūt ne!
man daļēji ir prieks, ka Gēbelis ar Agnesi runājās. man ir daļējs prieks par iznākumu. bet tikai daļējs, jo man bail, ka atkal netiek viss sačakarēts... bet varbūt, lai notiek viss kā jānotiek!
vispār sajūta tāda, it kā es zaudētu visu, kas man reiz dārgs un mīļš ir bijis. bet varbūt pat tas ir labi - lai iegūtu kaut ko daudz labāku, ir taču jāatsakās no iepriekšējā, vai ne?
vispār mans svētceļojums garīgi turpinājās arī Misēs Jelgavā. un es nezinu tagad savu ceļu. pat nenojaušu. bļin, kā es negribu sev kaut ko iestāstīt!
jā. un Viņš man sūta tik daudz neciešamu cilvēku laikam, lai es sāktu beidzot mainīt sevi. lai saņemtos! tā kā nekas cits man neatliek!
es patiešām vēl eju ceļu. vienīgi es baidos kaut kur apstāties un neveikt tālāk ceļu, kas man paredzēts, vai izvēlēties nepareizo virzienu kādā no daudzajiem krustojumiem.
un ir tik briesmīgi noskatīties brālī, kas ir tāds pats, kāda es pirms gada biju.