tik sen te nekā nav ierakstīts. bet nu sagribējās.
un dimiteru šādā garastāvoklī es nez, vai vaig klausīties. tāpat jau ticības nav. bet varbūt tā arī vaig.
bļe, gribās raudāt. jā. it kā tas, ko līdzētu. varbūt bļaut pilnā kaklā, kliegt? bet arī tas nelīdzētu. bet tik daudz jautājumu, kurus nav kam īsti uzdot. tik daudz, ko vēlētos pastāstīt. bet kam tad mūsdienās ir laika? un, ja pat ir laiks, nervi mums visiem tik sabeigti, ka labāk ir klusēt. klusēt un mēģināt stāstīt to sev, mēģināt atrast atbildes tur iekšā. vārdu sakot, mēģināt apmānīt sevi. vismaz uz laiku, lai ir labi.
jā. vispār feini. pēc jaukās dienas man patiesi ir vajadzīgs kaut kas tamlīdzīgs. bet tas jau tā- lai viss būtu līdzsvarā.
un re ku atkal tik ļoti pozitīvais teksts! mmm... man ir talants! es taču zināju, ka sirdī esmu patiess vēnu graizītājs.
jā. bet šī dziesma patiesi ir laba. vārdi.
vairs neticu šai sistēmā nevienam
ne sutanās ne kolāros kas klaiņo
vara mūsu apstulbušās galvas
brīvi elpot rimi maisiņos saiņo

šodien paņēmu flautu rokās. un sapratu, cik briesmīgs flautists esmu, bļin.