atkal es smaidu!
varbūt tāpēc, ka uz skolu neaizgāju?! bet varbūt tāpēc, ka saņēmu vēstuli. protams, ne jau no persōnas, kas ir parādā man 2 vēstules, bet gan no cilvēka, no kura negaidīju. reizēm pats vienkāršākais apsveikums liek pasmaidīt.
un vispār es jūtos nožēlojama. nevarēju pat saņemties un apsveikumus uzrakstīt un aizsūtīt - izmantoju ienīstamāko veidu - draugiem.lv. kaut gan tāpat līdz adresātam tā vēstule atkal kādu mēnesi ietu [nevis nedēļu, kā pastā saka!].
āj.
es atkal smaidu.
un tas kaut kā priecē.