man patiešām visu šo gadu laikā nebija radies riebums pret literatūru, kaut gan bija jālasa visvisādi suņu un nesuņu murgi [ un šeit, manuprāt, neiederas mērnieku laiki - man viņi šķita visai interesanta lasāmviela. bet tas laikam liecina par manu pieredzi draņķību lasīšanā.]. arī debilās domrakstu tēmas bija panesamas, un es vienmēr teicu, ka literatūra viens liels fufelis vien ir. bet nu man pietiek. teksta analīzes ir viena no tām lietām, kas mani izbesī, padara ļoti aizkaitināmu un liek domāt par lasīšanas atmešanu. paldies Dievam, ka katra grāmata, ko lasu, nav jāanalizē!
es mirstu. pamazām. no pārlieku lielas n-to reižu dzejoļa pārlasīšanas.
un kāda jēga tam?
eh. vismaz, šķirstot savu literatūras grāmatu bezspēkā, atradu arī kaut ko tīri labu:
kur vēl neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam vēl nav vārda

tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu

kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk

kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs nemūžam neviens

mans liktenis ienākas manī
kā zirnekļa pavediens

āj. un vēl ir pavisam vēl jaukāki dzejoļi. netīk vien rakstīt.