foini.
sen acīmredzot šeit neesmu bijusi. un tik sasodīti nāk miegs.
arī atkarības vairs nav - tas ir tīk labi apzināties to.
vispār esmu sapratusi, cik daudz pārmaiņu cilvēka dzīvē, domāšanā var dot tikai viena nepilna nedēļa.
un man būtu jājūtas patiesi sašautai. bet man ir tikai žēl vectēva ģimenes, vecmātes. žēl visu, kas tagad pārdzīvo, cieš. un es jūtos kā tāds nodevējs. sasodīts! es viņu pat nepazinu. un nekad arī neiepazīšu. esmu labākā mazmeita pasaulē. jēah!
un vispār viss ir tik sasodīti sarežģīts kļuvis. kāpēc man nevarētu būt normāla izšķīrusies ģimene? nu kāpēc viņi grib pārplēst mani uz pusēm? kāpēc es nevarētu saprast tikai vienu no viņiem? nostāties viena pusē? bet nē, es viņus abus saprotu- tas plēš.
un tā lieta mani patiesi šokēja. vai tas maz ir iespējams? nu kā tā var būt? vai tiešām mamma, neskatoties uz to, ka viņai ir draugs, mīl manu tēvu?! fuck, fuck, fuck! tas, protams, manu dzīvi nepadara ne mirklīti vieglāku.
vienu vārdu sakot - man te ir feina ģimenīte. vēl tikai man vajadzētu čali un brālim arī lielo ļubovj, un tad varētu meksikāņu seriālus taisīt.
eh. jāiet čučēt. rīt vajadzēs vēsturi zināt labi.
bļin, kā es gribētu izgaist! neviens to nepamanītu, it neviens...tas būtu skaisti, neskatoties uz to, ka man visnotaļ pietrūktu māšeļsarunas pilnmēness Liepājas ielās.