visai dīvaina bija šīsdienas sasmiešanās pļavu ielā. bet tā nestāv klāt maniem vakara piedzīvojumiem.
pirmkārt, mans tēvs man atraksta vēstuli. kas notiek? ok. tāda sāpju pilna patiesībā. teica, ka viena meita, sakot, ka viņš neesot viņas tēvs, otra saka par viņu kko sliktu. un vēl paziņoja par vectēvu slimnīcā ar insultu. [ brīnumaini. šis fakts mani nekādīgi neietekmēja - nekādu emōciju. es nesapratu kā justies. laikam esmu pārāk bezemōciju.]
tā nu es viņu tur bišk nomierināju laikam. un visu to vēstuļu sakarībās es iešu otrdien pusē piecos bumbierī savu tēvu satikt. this is wierd.
ok. normāliem cilvēkiem satikt tēvu nav nekas īpašs, bet man tas patiešām ir ļoti dīvaini.
mani nomoka jautājums, kas viņam lika mainīt domas un sākt ar mani runāt. [ prasība tiesā nav iesniegta. un iesniegšana ir nedaudz atlikta - neesmu necilvēks. ja tēvs ir slimnīcā un var nomirt, nedrīkst cilvēku vēl vairāk galināt morāli nost. neesmu tāda. nē nē.]
bet jā. tagad nezinu kā justies.