nu šīs trīs dienas ir vienkārši kaut kas unikāls! tik čakarainu es vēl nebiju piedzīvojusi šo pasauli.

pirmā diena (normālu cilvēku valodā ceturtdiena).
ievērojot kāda cilvēka sacīto, ka es pārāk daudz laika pavadot pie skype, tur nemaz neparādos. patiesībā nemaz tā laika nav tam - no rīta matem. olimp., vakarā balle par godu tovojošajiem svētkiem. lakōniski sakot - balle galīgi pēc [pīiii]. tāpēc kāpēc gan kopā ar Līgu neaiziet uz foni? ģeniāla ideja. Līgai daudzi draugi tur. izrādās viena no viņas draudzenēm mani pazīst - sakās vienā svētdiensskolā esam gājušas. jēah! beigās viņu atcerējos. katrā ziņā jauki pavadījies laiks. vismaz tur es jutos labi, nevis kā skolā - pilnīgi nevajadzīga, lieka. labi, ka uzreiz neaizgāju mājās gulēt, bet ar Līgu parunāties. bet ar to visa runāšanās nebeidzas. patiesībā tikai sākas. tā jau nebūšu es, ja nesākšu par kaut ko nīdēt! šoreiz pietika ar to, ka nākamā rītā pēc liecībiņām jāiet. un tā nu es ar vienu čali stāvu fonī un runāju. un par ko - par ticības lietām. pusstundu runājām. man esot smadzenes izskalotas! bet atejists viņš nebija-tā viss nevaig domāt. viņš i krišnas piekritējs. un runāt ar viņu bija smieklīgi. tad, kad man apnika runāties par to, mēģinot mainīt sarunas tēmu, jautāju, kas viņam glāzē. protams, tā jau nebūšu es, ja nepagaršošu. un pagaršošana bija vairākas reizes. jā. un beigās bija tēma- visu pasauli pārvalda saujiņa cilvēku. jā un pirms pusotra? [ vot šito es neatceros!] gada Godmanis LU lekcijā esot sacījis, ka, ja ir ekonōmiskā krīze, tad nodokļus katrā ziņā nedrīkst palielināt. bet kas tagad notiek? ak jā. un man ir jānoskatās filma, kas atvērs man acis! saucoties Zeitgeist.un inetnetā arī varot noskatīties. vispārībās man šis vakars bija diezgan jautri anormāli pavadīts. wtf! pusē četros šī diena bija beigusies, pa ceļam vēl iešokējot manus klasesbiedrus.

otrā diena jeb normālu cilvēku mēlē piektdiena.
brīnumainā kārtā, lai arī pamostos pietiekami vēlu, lai nekā nepaspētu, paspēju visu. kā nekā skola jau tikai 10os. aizejam ar Dačuku, un re kā! man ir sasodīti feini klasesbiedri [ lai viņiem kādreiz vieglas smiltis!]! viņi jau nevar man paziņot, ka pēc balles skolā šie ar Kasparu sarunājuši, ka liecības būs 90s. nē! kur nu! bet lai jau! vismaz skolā stundu nesēdēju. un ilgāk pačučāju. vispār jāsaka viņiem paldies.
pēcāk piparkūku cepšana. lai arī vajadzēja būt visai nozīmīgai un interesantai dienas daļai, jāatzīst - pati neinteresantākā.
toties vakars!mmm. nu es neturēju muti.mazā princesīte Sofī pirmām kārtām piečakarēja Nauri [ to gan es uzzināju tikai pēcāk, pēc maniem vārdiem un spēcīgās durvju aizciršanas un aiziešanas]. un Nauris arī viņai pateica pāris vārdu. jā. man pietika ar pārmetošo toni no viņas puses nevajadzīgā brīdī. es pateicu pāris jaukumu. pēcāk pēc Mises, es pateicu savas domas par draudziņu nevajadzīgumu. un tad pēc viņas atbildes, patiecu, ka ne visi var naudiņu tērēt kā grib un aiziet vecākiem atkal paprasīt, ja vēl vajag. un kāpec gan viņa vienmēr var izrādīt savas emōcijas, bet man savējās jātur iekšā? tā nu viņa skrienot uz durvju pusi pateica svarīgāko frāzi, kas mani patiesi aizkaitināja un es patiesībā būtu viņu piekāvusi laikam, ja vien mazais izlutinātais princešu bērns nebūtu aizskrējis aizcērtot durvis. viņa redziet arī aizies papinkšķēt baznīcā. vājprāts! šitā sakaitināt! un redziet  viņa jau ir tā gudrā. viņa drīkst aizrādīt, es- nē. iepriekš neliku viņai manīt, ka viņa ir jaunāka par mani. nu gan vairs tā nebūs - kaut ko nīdēs man pretī, neņemšu viņu vērā vai uzbraukšu par to, ka viņa ir jaunāka.
jā. vispār biju gatava no tās bodītes, ko sauc par kjb, iet prom. da nafig man to! jo redziet mums jau nav vadītāja [ Sofijas vārdi]. tad ko es tur vispār daru. esmu tikai kasieris. Nauris gan apturēja sakot, ka ok. Sofe nenovērtē, bet vai tāpēc jācieš tiem, kuri novērtē. tas bišk apturēja. aizgāju palīdzēt tās paciņas salikt. bet par attiecībām ar Sofi nezinu gan kā būs. it sevišķi pēc trešās dienas.

tātad. trešā diena jebšu sestdiena.
diena kā diena. dāvanu pirkšana ar ģimeni - it kā vajadzētu to svētku sajūtu tā kā radīt. bet nē - pāri visam sirde neliek mieru. domāju - jā, arī es esmu vainīga kaut kur - man vajadzēja savaldīties un paturēt atkal visu sevī, nepasakot princesītei to, ko domāju. tāpēc aizsūtīju esemesku. teicu: atvainojos par vakardienas trakumu. ceru, ka pie sirdes dikti neņēmi. atnāca atbilde: parāk bieži neaizeju aizcērtot durvis, tāpēc ņēmu gan pie sirds. nekas cits.
tāpēc man ar viņu attiecībās tā kā no manas puses būs citādākas. bet ko nu viņai var pārmest - tikai bērns, kurš uzskata, ka ir vecāks, nekā patiesībā ir. un lai jau tā arī paliek. manī ir tāds jautājums- kas notiks nākamgad, kad kā Sofe teica, Anna būs viņas labā roka. nu redzēsim.

aizvainojums sirdē vēl joprojām mīt, bet laikam tāpēc, ka esmu neriktīga. vienmēr visur ielieku savu sirdi. nevajag. vēlreiz pierādās man fakts - nevajag ielikt sirdi tur, kur citi tikai piedalās, jo ir patīkami.
eh. jāatrod tā filma, kas atvērs man acis! (: