brīžos, kad gribas kliegt Es jau to zināju!, reizēm vienkārši jāklusē. un jāmēģina smaidīt, lai gan patiesībā saproti, ka Tava ģimene nav izņēmums - arī Tava mamma ir pilnīgi un galīgi pret braukšanu prom. bet lai jau. tiks viņai tas prieciņš - iestāšos kaut kur. bet tad aizbraukšu. un tur nu viņa nekā nevarēs padarīt. ļauni. bet arī man ir sirds, ziniet. viņa tik raud un žēlojas, cik viņai grūti ar mammu, kas visu laiku saka, cik nepareizi viņa rīkojas. bet vai maz viņa zina, kāda pati ir?!
reiz ar viņu runāju, un viņa piekrita, ka dzīvē ir jāizmanto visas iespējas, ko tā sniedz. arī apskatīt pasauli. bet tagad...tagad, lai ko es pateiktu par kaut kur aizbraukšanu - visam atrodas iemesls kāpēc nē.
eh. lai jau viņa dzīvo savā iedomu pasaulē. man tīri labi patīk manējā un es pie tās šobrīd palikšu. pietiekami ilgi esmu gaidījusi mirkli, kad nebūšu vairs šeit. atceros, kad sev teicu - vēl tikai visa vidusskola. un tad prom. uz ilgu laiku. viņiem manis nepietrūks. un nav jau mana dzīve, ko viņi ar šitādiem uzskatiem dzīvojot, ir sabeiguši. un ne jau es te palikšu. esmu izturējusi ilgi. un kas tad ir pusgads? nekas, salīdzinoši ar pagājušo. zinu, ka viņi mīl mani, un es viņus. bet viņiem jau sen tas bija jāsaprot un jāpieņem.
bet varbūt tās ir bailes un sev ieskaidrotais, ka ar mani jau tā nebūs. mana meita neaizbrauks prom. [ mammai ir zināma šī situācija. viena no manām vecākajām māsīcām šitā jau ir izdarījusi]
reizēm šķiet, ka esmu adoptēta. vai vismaz Kāds tur augšā ir smagi maldījies ar ģimenes piešķiršanu. bet varbūt tā vajag?
vispār es justos laimīga, ja man pateiktu, ka esmu adoptēta, jo tad vismaz būtu atrisināti daudzi jautājumi manā smadzeņu podā.
jā. dīvaini. citi cilvēki dzīvo bez ģimenes, bet es te sūdzos tik par savējo.
bet mani šobrīd kāds patiešām smacē. un man ir bailes nosmakt.