lokō-lokō!
tāds būtu mana pašreizējā stāvokļa raksturojums.
pa dienu sēžu angļu valodā un visu laiku ar klasesbiedru lamājos, cik mums abiem šī diena riebj. viņš gan vairāk runāja, ka pēc visiem tiem sasodītajiem šīsdienas k/d viņam viss ir vienalga.pilnīgs pofig. beigās arī uzzināju, ka klasesbiedrs vakar, mizojot kartupeļus, sev iegiezis pirkstā-un vai tu re! arī par to viņam pofig. eh. tāds varens pofigists man blakus sēž. es savukārt nīdēju par to, ka vakar 4h (tas priekš manis ir absolūts rekords) mācījos lielākoties vēsturi. līdz nelabumam. un tāpatās dižu nekā nejēdzu.
tagad savukārt ir tāds - ko varētu izdarīt?-to?!-ai, nē! negribu to darīt!
tā nu es galīgi lokō lokō eju.
bet vismaz manī ir pozitīvisms atgriezies.
un man gribas dejot. nu tā tizli un galīgi neritmā - tā tikai es to māku darīt.
eh. es jau atkal saku slaveno frāzi - jāiet vien būs čučāt! (: