neciešu parastās sestdienas.
besī.
tās ir pat trakākas par mirstamajām pirmdienām.
pelēki.
un man sāk nākt miegs.
un ir slikti.
gan garīgi, gan arī fiziski.

Viņa man atkal aizliedz.
Viņa saka, ka viss nav kārtībā.
Viņa uzstāj, lai ieklausos Viņā. bet es to nespēju.
jo Viņa čukst, bet te visapkārt ir pārak skaļi.
baidos, drīz viņa apklusīs. un arī jūs apklusīsiet.
un es visu būšu nokavējusi.
baidos Viņu vairs nekad nedzirdēt.
un Viņa turpina uzstāt...

šausmīgi sāp sirds. es patiešām cienīju šo cilvēku. uzskatīju, ka viena pagale nekad nedeg viena pate. aizstāvēju viņu vienmēr, kad kāds kaut ko teica.
bet nu viss ir cauri.
man ir apnicis bezmazvai pāris desmitu latu dēļ uz ceļiem līst tēva priekšā.
es neesmu tāda. nemāku prasīt naudu. nepadodas. un tas ir neraksturīgi man.
un es tik sasodīti negribu iet tiesāties...
bet nekas cits neatliek - pret mammuci arī jābūt taisnīgai.
kāpēc mēs nespējam nest atbildību par to, ko darām? mēs taču sen zinām, ka bērnus neatnes stārķi. un arī kāpostos bērni neaug.
kāpēc ir tādi tēvi, kuri neuzskata par vajadzību painteresēties kā iet bērniem, neuzskata par vajadzību satikt kādreiz viņus?
man patiešām sāp.